Zirnekļu tīkli

Tautas medicīna par un pret

Zirnekļtīklu noslēpumi

Zirnekļus tautas medicīnā izmanto kopš aizvēsturiskiem laikiem. Dažām metodēm ir savs, nu jau zinātnieku izpētīts pamats, bet daudzas mūsdienās nav vērts mēģināt. Kuras metodes darbojas, un kā pareizi ievākt zirnekļu tīklus?

Lai apturētu asiņošanu, uz brūces liek zirnekļu tīklus.

Sena metode, bet ne kuras katras asiņošanas gadījumā un ne jebkurus zirnekļu tīklus. Šis paņēmiens noteikti nav par arteriālo vai venozo asiņošanu, bet tikai kapilāro. Dažos avotos minēts, ka zirnekļu tīkliem jābūt tīriem, pareizi ievāktiem un glabātiem. Nederot putekļainie vai ar kukaiņu atliekām. Savukārt ir pat ārsti, kas šķūnītī pašu vajadzībām speciāli atstāj nenotrauktus zirnekļu tīklus – ja gadās savainoties, atliek vien ar pirkstu notraukt nedaudz tīmekļu. Darbojas pat ātrāk un efektīvāk par hemostatisko sūkli.

Tīru zirnekļu tīklu vai lielākas brūces gadījumā kamolīti (ligzdiņu) pieliek asiņojošajai brūcei, stingri piespiež un tur dažas minūtes, var pietīt ar sterilu marles saiti.

Zirnekļu tīklam ir hemostatiskā sūkļa efekts – tie veicina asins recekļa veidošanos, un pēc tam paši sadalās. Par recēšanu atbildīgie asins ķermenīši trombocīti saņem signālu recēt, pieskaroties vai nu brūces malām vai šajā gadījumā zirnekļa tīkla smalkajām šķiedrām. No asins olbaltumvielas fibrinogēna veidojas fibrīna šķiedras, kurās aizķeras asins šūnas. Ar šī recekļa veidošanos sākas pušuma dzīšana. Tomēr, ja asinis no brūces plūst un recekli aizskalo, dzīšana nemaz nevar sākties. Zirnekļu tīkla kamolītis veicina asins recēšanu un notur asins recekli virs brūces. Pareizi ievāktiem un tīriem zirnekļu tīkliem piemīt maigas dezinficējošas īpašības, un tie sekmē ātrāku kreveles veidošanos un brūces dzīšanu.

Ja asiņošanu neizdodas ilgāku laiku apturēt vai ja asinis tek ar straumi vai strūklu, ja ar tām piesūcies apģērbs vai tās redzamas visapkārt, tad jāzvana neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam.

Savukārt, ja sakasīts oda kodums vai asiņo kāds cits neliels pušums, tam uzlipina pāris milimetru lielu stūrīti no avīžpapīra. Būtiski, lai papīrs tajā vietā nebūtu apdrukāts un būtu porains – ne glancētie žurnāli, ne printerpapīrs īsti nederēs. Labi šim nolūkam der papīra dvieļi, papīra mutautiņi, tualetes papīrs, filtrpapīrs vai agrākajos laikos burtnīcu dzēšlapas. Asins apstādināšanas mehānisms tāds pats – celulozes šķiedras veicina recēšanu.

Lai apturētu asiņošanu no deguna, izmanto zirnekļu tīklus.

Pareizi savākti un tīri zirnekļu tīkli palīdzēs sākties asins recēšanai. Tomēr ērtāk būs lietot vates tamponu.

Bieži pietiek cieši aizspiest degunu un turēt vismaz desmit minūtes – jāapsēžas, turot aizspiestu degunu uz priekšu, galva mazliet jānoliec, lai asinis nelītu kaklā.

Ja ir pieejama vate, to sarullē pēc iespējas blīvāk, dziļi iebāž asiņojošā nāsī, lai tampons cieši piegulētu deguna sieniņām, un patur apmēram desmit minūtes. Var izmantot marli, taču, velkot ārā, var nobrāzt deguna gļotādu. Zirnekļu tīklu kamoliņš, protams, šajā gadījumā, var būt maiga vates pikucīša alternatīva, taču diezgan grūti iegūstama.

Zirnekļu tīkli palīdz brūcēm ātrāk sadzīt.

Taisnība. Mūsdienās veikti zinātniski pētījumi apdeguma brūču ārstēšanā, kas to apliecina. Tīkla iegūšanai izmanto izmēros paprāvo Linothele megatheloides. Zirnekli tur nelielā mājiņā, baro ar mušām vai prusakiem (2 – 3 nedēļā) un ļauj krātiņā ieklāto marli pārsegt ar tīklu. Pēc diviem mēnešiem zirneklis būs apstrādājis tik daudz marles, lai ar to varētu noklāt visu cilvēka ķermeni.

Šo pārsienamo materiālu vēl papildus piesūcina ar anestēzijas līdzekli un pantenolu, iepako un sterilizē. Labi panākumi pat ļoti plašu – līdz 60% no ķermeņa virsmas apdegumu ārstēšanai – dzīšana notiek straujāk, pat nedēļas laikā. Kad šie pārsēji ir piesūkušies ar limfu, marles daļu var noņemt, bet uz ādas paliek ļoti smalkais zirnekļa tīkls, kas netraucē audu elpošanu. Tas iedarbojas ne vien antibakteriāli, bet ir ar negatīvu lādiņu, kas pievelkas pozitīvi lādētai brūcei. Zirnekļu tīmeklis veicina dzīšanu un pēc tam pats sadalās, neradot brūci kairinošas vielas.

Tāds pats efekts, visticamāk, būtu arī dabā vākto Latvijā sastopamo zirnekļu tīkliem, taču tie ir grūtāk iegūstami.

Zirnekļi palīdz pret malāriju.

Nē! Lai gan vēsturiski zirnekļi ir lietoti pret dažādām kaitēm, arī pret malāriju, tam nav zinātniska pamata. Kopš 1632. gada, kad seno Amerikas indiāņu zāles hīnas koka mizu ekstraktu arī šaipus okeānam sāka lietot pret malāriju, zirnekļu ēšana atmesta kā neefektīva. Mūsdienās ir vēl efektīvākas pretmalārijas zāles, tāpēc zirnekļu ēšana kļūst vēl bezjēdzīgāka. Ir receptes, kurās iesaka dzert zirnekļu spirta uzlējumu, taču vairumā senie ieteikumi paredz dzīva zirnekļa norīšanu. Piemēram, malārijas ārstēšanai vienu zirnekli pirms lēkmes, otru – pēc. Lai nebūtu tik pretīgi, šo posmkāji ietver rozīnē, sviesta gabaliņā vai maizes kapsuliņā.

1750. gadā angļu ārsts Votsons šādi iekapsulētus zirnekļus ieteica kā efektīvas zāles pret ļoti dažādām slimībām.

Zirnekļi palīdz pret kataraktu.

Nē! Tautas medicīnā joprojām saglabājies ieteikums zirnekļus lietot pret kataraktu – 30 krusta zirnekļus pārlej ar 50 mililitriem saulespuķu vai olīvu eļļas, 30 dienas tur saulē, izkāš, un pēc tam ar šo eļļu smērē slimo aci divas reizes dienā divus mēnešus. Smērēšanai izmanto maigu spalvu vai matu otiņu.

Tomēr šāda ārstēšana kataraktas gadījumā ir bezjēdzīga – mūsdienās pieejamas daudz efektīvākas metodes.

Zirnekļu tīkli palīdz pret ausu sāpēm

Nē! Lai arī pastāv tautas medicīnas recepte, kurā ieteikts pret ausu sāpēm iepilināt ausīs rožu eļļā savārītus baltus zirnekļu tīklus, nedariet tā! Apmēram 50% gadījumu izjūta, ka sāp auss, ir saistīta ar pavisam citiem orgāniem, kas atrodas ausu apvidū. Ausu sāpes var izraisīt augoši zobi, mandeļu iekaisums, deguna blakusdobuma iekaisums, tāpēc sāpju gadījumā, pirms ķerties pie ārstēšanas, ir svarīgi atrādīties ārstam un pārliecināties par īsto sāpju iemeslu. Ārsts noteikti ieteiks kaut ko efektīvāku un nekaitīgāku par rožu eļļā savārītiem zirnekļu tīkliem.

Maize samīcīta ar zirnekļu tīklu ir labs līdzeklis brūču dzīšanai.

Nē! Šajā receptē nav precizēts – tas domāts ārīgai vai iekšķīgai lietošanai. Ārīgi uz brūcēm likt maizi nav prāta darbs. Savukārt cerēt, ka apēsts zirnekļu tīkls dāvās kādu labumu ir vairāk nekā naivi.

)))

Kā vākt un uzglabāt zirnekļu tīklus

Viena iespēja – mājās kādā pažobelē vai šķūnītī ļaut dzīvot zirneklim un aust vienmēr svaigus tīklus. Tomēr ja vide ir putekļaina, tīkli nebūs tik tīri kā viensētas šķūnītī. Otra iespēja – savākt tīklus dabā, ekoloģiski tīrā vietā.

Zirnekļu tīklus vāc īpaši sagatavotā trauciņā. Tai jābūt koka dozītei ar vāciņu, kuru apakšpusi izklāj ar izkausētu bišu vasku.

Zirnekļu tīklus vāc tīrā pļavā vai mežā agrā rītā. Raugās lai tie būtu tīri, pēc iespējas bez kukaiņu atliekām, augu daļām, zariņiem. Savāktos tīklus saritina ne pārāk blīvos kamoliņos – ligzdiņās.

Ideāli, ja šī ligzdiņa ir nedaudz lielāka par brūci. Centieties, lai pēc iespējas pavedieni paliktu veseli. Nav tik svarīgi attīrīt zirnekļa tīklu no augu daļiņām – būtiskāk ir pārāk nesaraustīt zirnekļa tīklu pavedienus. Savukārt no kukaiņu atliekām tīkls noteikti jāatbrīvo – tās var raisīt alerģiskas reakcijas.

Tautas medicīna iesaka zirnekļa tīklu ligzdiņas tīt pulksteņa rādītāja virzienā – tas stiprinot ārstniecisko enerģētiku.

Zirnekļa tīklus ievācot ir svarīgi domās lūgt piedošanu zirneklim par viņa mājas postīšanu, izskaidrot iemeslu, kāpēc to darāt, un lūgt zirnekļa palīdzību, ar prieku šo palīdzību pieņemt un neaizmirst pateikties zirneklim, kad brūce būs sadzijusi.

))))

Zirnekļu tīkli un zinātne

Veidojot šo rakstu, biju ārkārtīgi pārsteigta – zirnekļu tīkliem veltītas neskaitāmas zinātniskās publikācijas, tie izpētīti līdz pat molekulu līmenim un zirnekļu tīmekļa veidošanas īpatnībām visdažādākajos apstākļus – griežot ar dažādiem ātrumiem centrifūgā, pilinot tīklā dažādus medikamentus. Tikai daļa pētījumu saistīta ar zirnekļu tīmekļa izmantošanu medicīnā. Izrādās, zirnekļu tīmekļa pavedieni pēc savām fizikālajām īpašībām ir īsts inženiertehnisks brīnums.

Neparasta izturība

Pirmā neparastā īpašība ir izturība attiecībā pret pavediena resnumu. Ja zirnekļu tīkls būtu 1 mm resns, tas varētu noturēt apmēram 200 kilogramu svaru. Tāda pat resnuma tērauda stieple spēj noturēt vien 30 – 100 kg svara atkarībā no tērauda markas.

Salīdzinot ar zīda pavedienu, zirnekļa tīkla pavedieni ir apmēram divas reizes tievāki un trīsreiz izturīgāki.

Zīdtauriņa kokona izturību nodrošina daudzi savīti pavedieni, taču zirnekļa tīkla ķerampavedieni ir katrs atsevišķs, no vairākiem pavedieniem mēdz būt veidoti tīkla karkasa pavedieni. Arī katram ķerampavedienam jāspēj noturēt tīklā ieskrējušais laupījums.

Ārkārtīgi smalki

Pavediena resnums no 1 – 10 mikrometriem. Tas ļauj noturēt masu, kas ir sešas reizes lielāka par paša zirnekļa svaru.

Zinātnieki ir pētījuši, kā zirneklis auž tīklu, kad to griež centrifūgā – tā, it kā zirneklis svērtu vairāk. Izrādās, tad šie posmkāji pavedienu auž resnāku, izturīgāku, bet elastīgāku.

Pat pats resnākais zirnekļa tīmekļa pavediens, ko auduši argiope dzimtas zirnekļi, ir tievāks par citiem zīda pavedieniem. Tas nepārsniedz 10 mikronu biezumu, savukārt zīdtauriņu zīda pavediens ir 13 – 26 mikronus resns, bet viskozei – ne tievāks kā 40 mikroni. Lielākā dažā zirnekļu auž tīklus, kuru pavediens ir vien 2 – 3 mikroni.

Ārkārtīgi līdzeni

Ķīniešu zinātnieki pētījuši zirnekļa pavedienus, salīdzinot ar zīdtauriņa pavedieniem. Viņi konstatējuši, ka zīdtauriņa kāpurs, pavedienu veidojot, kustina galvu, tāpēc tas, salīdzinot ar zirnekļa tīklu, iznāk nevienmērīgāks. Kad zinātnieki nostiprināja kāpura galviņu, tas sāka aust līdzenāku pavedienu, kas izturības ziņā jau sāka līdzināties zirnekļa pavedienam.

Elastīgums bez atsviediena

Zirnekļi spēj vērpt līdz pat septiņiem pavedienu tipiem – katram ir savs dziedzeris, pielietojums un īpašības. Zirnekļi tīklus izmanto medījuma ķeršanai, kokonu veidošanai un lidošanai. Ķeramtīkli veidoti no dažādiem pavedienu veidiem – starp izturīgākajiem karkasa pavedieniem novilkti radiālie pavedieni, starp tiem lipīgāki ķeramie pavedieni un palīgpavedieni.

Zinātnieki visvairāk ir interesējušies par karkasa pavedieniem – tie ir ne tikai ļoti izturīgi, bet ar unikālu elastību. Šī kombinācija padara zirnekļa tīklu par unikālu inženiertehnisku brīnumu. Karkasa pavediens spēj izstiepties par 30 – 35 %, kamēr lielākā daļa metālu spēj izturēt deformāciju ne vairāk par 10 – 20 %.

Elastīguma unikalitāte zirnekļu tīklam izpaužas ar to, ka tīkls ne tikai ļoti stiepjas un netrūkst, kad tajā ielido kukainis, bet tas neatsviež kukaini atpakaļ kā batuts. Fiziķi izpētījuši – ielidojoša priekšmeta kinētiskā enerģija spēj ātri pārveidoties siltumā tīkla pavedieniem ātri iestiepjoties un saraujoties un tāpēc nav atsitiena. Zirnekļu tīkls šo siltumu ļoti ātri izkliedē. Ja izdotos mākslīgi radīt pavedienus ar šādām īpašībām, tie būtu lieliska izejviela vieglām bruņu vestēm.

Zirnekļu tīkli un modernā medicīna

Zirnekļu tīkli ir lielisks materiāls šuvēm mikroķirurģijā un jo īpaši acu mikroķirurģijā, nu nepieciešams īpaši delikāts un reizē izturīgs pavediens. Patlaban mikroķirurgi pārsvarā izmanto zīda un sintētiskos pavedienu – lavsānu, neilonu. ASV cenšas sintezēt zirnekļu tīklam analogu pavedienu ķirurģiskiem mērķiem.

Eksperimentālos pētījumos plastikas ķirurgi izmanto zirnekļu tīklus, lai sašūtu sarautas nervu šķiedras, cīpslas un asinsvadus. Šiem smalkajiem pavedieniem piemīt ļoti liela izturība, ļoti līdzena virsma un tas dabīgs materiāls. Atšķirībā no zirnekļu tīmekļa – sintētiskie materiāli neuzsūcas vai uzsūcoties var rasīt iekaisumu. Piedevām zirnekļu tīkliem piemīt antibiotiskas īpašības, jo īpaši tiem, kurus iegūst no zirnekļa olu kokona.

Zirnekļu tīkli var noderēt implantu nostiprināšanai un kā karkass mākslīgiem orgāniem, arī audzējot mākslīgos nervus.

Liels izaicinājums mikroķirurgiem joprojām ir pārrauti nervi, muguras smadzeņu šķērsbojājums. Katrai nervu šķiedrai, līdzīgi kā izolācija, apkārt ir mielīna apvalks, kuru veido un baro Švāna šūnas. 2006. gadā žurnāls Cellular and Molecular Medicine ziņo, ka Hanoverē ar labiem panākumiem izmantotas Nephila clavipes zirnekļa zīda šķiedras, lai veidotu bioloģiski saderīgu nerva kanālu. Tajā ļoti labi ieaugās Švāna šūnas, tādējādi radot apstākļus bojāto nervu šķiedru atjaunošanai.

Noris pētījumi par mākslīgās ādas izveidi no zirnekļu tīkliem.

Interesanti:

Kad zirnekļa tīkls samirkst, tas saraujas. Tas tāpēc, ka ūdenī mirkstošās tīkla daļas kļūst kustīgākas un kopumā tīkls – elastīgāks. Šo parādību sauc par superkontrakciju. Mitrās un lietainās dienās tīkls atgūst formu.

Lai gan mēdz teikt, ka zirneklis vērpj tīklu, tomēr tas nav īsti precīzi – nekāda vērpšana vai virpināšana nenotiek. Zirnekļa tīmekļa kārpiņās atrodas šķidrs tīmekļa koncentrāts, un pa mazu atveri tiek izvilkts pavediens.

Zirnekļu tīklu ieguvei ir izstrādātas pat zirnekļu „slaukšanas” iekārtas – tīklu velk no zirnekļiem uz īpašām mazām tītaviņām. Taču šo materiālu iegūt ir diezgan piņķerīgi – 500 gramu zirnekļu tīkla ieguvei nepieciešams 27 000 zirnekļu.

Latviešu tautas ticējumi:

Kur zirneklis mājo, tur laimīga dzīve.

Kas zirnekli nosit, tas nosit savu laimi.

Visus zirnekļa tīklus nevajag izslaucīt no istabas, jo tad arī laimi aizslaukot prom.

Mazā kapmirte (Vinca minor L.)

Starp ticējumiem un moderno medicīnu

Mazā kapmirte (Vinca minor L.)

No šī auga iegūtās zāles ir iedarbīgi preparāti gan smadzeņu asinsrites uzlabošanai, gan onkoloģijā iekļauti vairākās ķīmijterapijas shēmās. Savukārt seni tautas ticējumi vēsta, ka no 15. augusta līdz 8. septembrim plūktam kapmirtes zariņam piemīt īpašs spēks.

Latvijā mazā kapmirte ir iecienīts kapu apzaļumošanas augs, to bieži kultivē dārzos, un vietām tā pārgājusi savvaļā.

Vēsture, leģendas

Kapmirti izmantoja ārstēšanā jau kopš seno romiešu enciklopēdista Plīnija (22. – 79.)un sengrieķu kara ārsta un farmakologa Diskorīda (40. – 90.) laikiem. Viduslaikos to uzskatīja par vērtīgu ārstniecības augu un par pastāvības un mūžības ziedu. Dārzā iestādīta kapmirte nesot mūžīgu laimi, bet puķu pušķī – mūžam uzticīgu mīlu. Kapmirte bijusi Žana Žaka Ruso mīļākais augs.

Vācieši ticēja, ka maģiskas īpašības piemīt no 15. augusta līdz 8. septembrim plūktām kapmirtēm. Šādu augu nēsājot sev līdzi, cilvēks būs pasargāts no jebkuriem tumsas spēkiem, arī no azartspēļu atkarības, izlaidības, dzeršanas, no negodīgas rīcības, zagšanas un melošanas, kā arī tas palīdzot saglabāt jaunību. Aizsprausta virs durvīm, kapmirte sargājot visu mājokli.

Ievākšana, žāvēšana

Lapas un lakstus vislabāk ievākt ziedēšanas sākumā, nogriežot vai nopļaujot. Nevajag plūkt ar rokām, jo tad augi iznīkst. Tāpat arī nevajag vākt kapmirti vienā vietā biežāk kā reizi trijos gados.

Ievāktos lakstus izklāj 3 – 5 centimetrus biezā slānī labi vēdināmās telpās, nojumēs vai bēniņos, sargājot no tiešas saules gaismas.

Ķīmiskais sastāvs

Kapmirtes vērtīgākās vielas ir alkaloīdi – ļoti iedarbīgas un spēcīgas vielas, taču ar tām var saindēties. Tāpēc jārēķinās – kapmirte ir indīga. Lai gan kapmirtes sastāvā ir vēl daudz citu vērtīgu vielu, piemēram, askorbīnskābe jeb C vitamīns, tomēr indīgo alkaloīdu dēļ būtu ļoti jāpārdomā, vai kapmirte vienmēr būtu labākā izvēle.

Alkaloīdu buķete kapmirtēs ir plaša – mazajā kapmirtē atrasti apmēram 20 alkaloīdi – indola atvasinājumi – vinkamīns, izovinkamīns, rezerpīns, izomaltīns, akuammicīns, vinkaminorīns, minorīns, devinkāns, izodevinkāns,pervicīns, vinkamidīns, vinikristīns un citi.

Kapmirtes laksti satur saponīnus (ar mīkstinošu, lielākās devās vemšanu veicinošu iedarbību), flavonoīdus – rutīnu un robinīnu, karotinoīdus (ar antioksidatīvu, kapilārus stiprinošu iedarbību), miecvielas (ar savelkošu iedarbību).

Medikamentu izejviela

No kapmirtēm ražo zāles. Tām ir asinsspiedienu mazinošas īpašības, smadzeņu asinsvadus paplašinošas, apasiņošanu uzlabojošas un nedaudz nomierinošas īpašības. Šīs zāles ne tikai uzlabo smadzeņu apgādi ar skābekli, bet arī uzlabo sirds muskuļa apasiņošanu, stabilizē asins recēšanas sistēmu, darbojas kā antikoagulants – kavē asins recekļu veidošanos un stiprina sīko asinsvadu kapilāru sieniņas. Noņem artēriju spazmas un paaugstina vēnu tonusu. Smadzeņu insultu gadījumos samazina bez skābekļa apgādes palikušās zonas un tādējādi mazina insulta sekas.

Kapmirtes alkaloīdi samazina galvas reiboņus, troksni ausīs, līdzsvara un stabilitātes traucējumus, galvassāpes, miega traucējumus un atmiņas zudumus. Vinikristīnam ir citostatiskas īpašības – tas kavē šūnu dalīšanos un tādējādi aptur vēža augšanu. Tāpēc to izmanto ķīmijterapijā.

No kapmirtes gatavo preparātus – kavintonu, vinkapānu, kurus lieto aterosklerozes izraisītu traucējumu mazināšanai. Ungārijā ražo preparātu devinkānu ar asinsspiedienu mazinošu, asinsvadus (galvenokārt galvas smadzeņu) paplašinošu un viegli nomierinošu iedarbību. Mazina tahikardiju (paātrinātu sirdsdarbību).

No vinkamīna sintezē pussintētisku preparātu Vinpocetīnu smadzeņu asinsapgādes uzlabošanai. Vinkametrīnam, ko iegūst no alkaloīda devinkāna, ir ne tikai asinsspiedienu mazinošas un asinsvadus paplašinošas īpašības, bet tas stimulē arī dzemdes muskulatūru un tiek lietots dzemdniecībā un ginekoloģijā.

Bervinkans stimulē centrālo nervu sistēmu, jo īpaši muguras smadzenes, paaugstina muskuļu reflektoro uzbudināmību, tāpēc to izmanto pie parēzēm un paralīzēm, miastēnijas, laterālās amniotrofiskās sklerozes.

Onkoloģijā ķīmijterapijā kā citostatiķus (šūnu dalīšanos apturošus līdzekļus) izmanto arī no rozā kapmirtes, (Cataranthus rosea L. sinonīms Vinca rosea) iegūtus alkaloīdus – vinblastīnu un vinkristīnu. (Rozā kapmirtē, kas savvaļā aug Madagaskarā, bet kā farmācijas izejvielu plaši kultivē tropu zemēs, atrasti ap 80 alkaloīdu)

Alkoloīdiem ervīnam, vinkarīnam, rezerpīnam un evramīnam ir sirds aritmiju mazinošas īpašības.

Kapmirtes alkaloīdu preparātus lieto osteohondrozes ārstēšanā, kā arī ar vecuma izmaiņām saistītas depresijas terapijai. Izmanto kakla, ausu, deguna un acu slimību ārstēšanai kā asinsrites uzlabotājus.

Tautas medicīnā

Tautas medicīnā lakstus un lapas izmanto gan pret paaugstinātu asinsspiedienu, gan tahikardiju un impotenci.

Savelkošo īpašību dēļ lieto pret caureju un deguna asiņošanu, C vitamīna un rutīna īpašību dēļ – arī pret cingu, bet saponīnu dēļ – uz ādas pret niezi un izsitumiem. Tomēr kapmirtes indīguma dēļ šiem nolūkiem labāk izvēlēties citus ārstniecības augus.

Uzmanību – indīga!

Kapmirte ir indīga, tāpēc lietojama ārkārtīgi uzmanīgi un precīzi. Lai gan saglabājušās tautas medicīnas receptes, tomēr oficiālā medicīna iesaka tikai attīrītus un standartizētus kapmirtes preparātus, ko var iegādāties aptiekā.

Kapmirti neiesaka lietot grūtniecības laikā, kā arī, ja ir pazemināts asinsspiediens un palēnināta sirdsdarbība (bradikardija) – tās alkaloīdi var bīstami mazināt asinsspiedienu un pulsu.

Kapmirtei piemīt citostatiska (šūnu dalīšanos apturoša) iedarbība, un tā darbojas līdzīgi ķīmijterapijai. Arī blaknes, līdzīgi kā ķīmijterapijai, saistītas ar ātri vairojošos šūnu nobremzēšanos – kapmirte var pazemināt imunitāti, bremzēt matu augšanu. Tā kā kapmirtēs ir plaša buķete alkaloīdu un citu vielu, arī blaknes var būt ar plašāku klāstu. Tāpēc labāk izvēlieties konkrētām vajadzībām lietot aptiekā iegādājamus kapmirtes preparātus – tajās vērtīgās vielas būs attīrītas un standartizētas, dažkārt pat uzlabotas – ar daudz precīzāku koncentrāciju un iedarbību.

Nelietojiet kapmirti paralēli ķīmijterapijai – iespējama pārdozēšana un pārāk spēcīga saindēšanās. Konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, kā kapmirte sader ar citām zālēm, ko lietojat.

Receptes:

Lapu novārījums

Vienu ēdamkaroti (2 g) smalcinātu sausu lapu aplej ar divām glāzēm ūdens, vāra 15 minūtes, atdzesē, nokāš. Novārījumu izdzer dienas laikā, sadalot četrās daļās. Pret paaugstinātu asinsspiedienu, dzimumvājumu, tahikardiju (paātrinātu sirdsdarbību).

Lakstu degvīna uzlējums

10 ēdamkarotes (20 g) sasmalcinātu lakstu ar ziediem pārlej ar 250 mililitriem degvīna, uzliek vāku un uz lēnas uguns uzvāra, lej termosā, ļauj stundu ievilkties.

Nokāš, lej aizvākojamā stikla traukā. Lieto pa astoņiem pilieniem no rītiem un vakaros četras dienas. Divas dienas ietur pauzi un tad atkal lieto četras dienas. Tā ārstējas, kamēr pazūd slimības simptomi. Pret paaugstinātu asinsspiedienu, dzimumvājumu, tahikardiju.

Pret galvassāpēm

Svaigus kapmirtes lakstus liek pie galvas, lai noņemtu galvassāpes.

Ziedu uzlējums

Tautas medicīnā dzimumpotences veicināšanai iesaka kapmirtes ziedu uzlējumu. 50 gramu svaigu kapmirtes ziedu pārlej ar 250 mililitriem degvīna. Lieto pa astoņiem pilieniem no rītiem un vakaros. Lieto četras dienas, tad divas iepauzē.

Lakstu ekstrakts

30 gramu kapmirtes lakstu un ziedu pārlej ar 350 mililitriem verdoša ūdens un slēgtā traukā vāra 10 minūtes. Atdzesē līdz istabas temperatūrai un nokāš. Lieto ārīgi strutojošu brūču un čūlu skalošanai.

Lapu pulvera uzlējums

Ēdamkaroti kaltētu lapu pārlej ar glāzi verdoša ūdens, vāra 20 minūtes, atdzesē, nokāš. Pievieno divas glāzes vārīta ūdens. Lieto pa glāzei trīs reizes dienā pie tuberkulozes, paaugstināta asinsspiediena, smagām klimaksa izpausmēm, pie galvas un zobu sāpēm. Ārīgi izmanto kakla skalošanai pie angīnas, strutainu brūču skalošanai.

Kapmirtes piena novārījums

Piecas ēdamkarotes (10 g) sasmalcinātu, kaltētu kapmirtes lakstu pārlej ar glāzi piena, uz lēnas uguns vāra 10 minūtes, ļauj ievilkties 20 minūtes. Nokāš un papildina ar pienu līdz sākotnējam tilpumam.

Skalo kaklu un mutes dobumu pie angīnas, smaganu iekaisuma un zobu kustēšanās.

Uzlējums pret impotenci, migrēnu un hipertoniju

100 gramu žāvētu lakstu pārlej ar puslitru degvīna. Ļauj ievilkties divas nedēļas. Lieto pa astoņiem pilieniem no rītiem un vakaros ne ilgāk kā četras dienas pēc kārtas. Kursu var atkārtot pēc divām dienām.

Anda Leiškalne
Lasi arī Pubmed https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/23238273
Apskaties Latvijas daba https://www.latvijasdaba.lv/augi/vinca-minor-l/

Nosaukumi citās valodās:
latviski: mazā kapmirte

angliski: lesser Periwinkle

vāciski: Kleines Immergrün

zviedru: vintergröna

igauņu: väike igihali

lietuviešu: mažoji žiemė

krievu: барвинок малый

Lielā strutene (Chelidonium majus)

Stiprās zāles strutenes

Šo magones radinieci bija iecienījuši gan antīkie ārsti, gan burvji, gan alķīmiķi. Tās joprojām ir stipras zāles, ar kurām jāuzmanās, lai nesaindētos. Ir pamatotas cerības, ka strutenes iedvesmos zinātniekus jaunu pretvīrusu un pretvēža zāļu izveidei.

Magoņu dzimtas augu lielo struteni (Chelidonium majus)  sauc arī par varduli, vanduļi, asinspuķi, tūsku zālēm, sieviešu zālēm.

Ja nolauž strutenes stumbru vai lapu, lūzuma vietā izdalās spilgti oranža piensula, kas stipri krāso rokas un neglābjami notraipa drēbes, un tieši šai sulai piemīt izcilas ārstnieciskas īpašības.

No vēstures

Zinātniskais nosaukums Chelidonium cēlies, latīniski pārveidojot strutenes nosaukumu grieķu valodā χηλιδων, kas nozīmē – bezdelīga. Daudzas ārstu paaudzes, sākot no sengrieķu ārstiem, persiešu zinātnieka un ārsta Avicennas (Ibn Sina) (980.–1037.) un pat līdz XVIII gadsimtam ticēja, ka strutene ir noderīga acu slimību ārstēšanā.

Tas cēlies no leģendas, ka bezdelīgas ar strutenes sulu ārstē acis saviem aklajiem mazuļiem, pat ja tās būtu bijušas izdurtas. Romiešu zinātnieks Plīnijs Vecākais (23.–79.) esot rakstījis par to, ka šī bezdelīgu zāle sāk ziedēt, kad bezdelīgas atlido, un beidz ziedēt, kad tās aizlido. Tomēr ir vēl viena versija, kā radies strutenes latīniskais nosaukums – tas cēlies no vārda coelidonum un senlatīņu valodā nozīmē – debesu dāvana.

Sengrieķu zinātnieks un filozofs, botānikas tēvs Teofrasts (371. gadu p.m.ē.–287. gadu p.m.ē.) atstāja ziņas, ka strutene izmantota hepatīta, audzēju, aknu un aizcietējumu ārstēšanai.

Senās Romas ārsts, ķirurgs, rakstnieks un filozofs Galēns (130.–210.) ārstēja aknu iekaisumu ar struteņu sulu.

Avicenna rakstīja, ka strutenes ir veselīgi košļāt pret zobu sāpēm, bet to sula ārstē kataraktu. Mūsdienās nevajag darīt ne vienu, ne otru. Zobu sāpes strutenes gan var nomērdēt, taču neārstēs. Kataraktas gadījumos ir pilnīgi bezjēdzīgas, bet abos gadījumos var raisīt nevajadzīgu saindēšanos.

Tāpat Avicenna uzskatīja, ka strutenes, jo īpaši ar baltvīnu un anīsu, palīdz pret aknu iekaisumu, kas rodas no žultsvadu nosprostojuma (strutenes darbojas spazmolītiski un pie tā laika medicīnas iespējām, iespējams, tā bija labākā pieejamā ārstēšanas taktika. )

Senie arābi, lai pagatavotu acu zāles, jauca struteņu sulu ar medu, vārīja uz lēnas uguns, kamēr tā beidza putot un šķidrums kļuva līdzīgs medum. Ar šīm zālēm ieteica smērēt acis pēc iespējas biežāk.

Mūsdienās tā nevajag darīt – sāpes gan strutenes nomērdēs, bet problēmu neārstēs. Savukārt kataraktas ārstēšanai strutenes ir pilnīgi bezjēdzīgas.

Neparastā spilgti oranžā piensulas krāsa piesaistīja viduslaiku alķīmiķu uzmanību, un viņi no struteņu saknēm mēģināja iegūt zeltu, apstrādājot ar tām vienkāršākus metālus. Tomēr līdz mūsdienām struteņu sulu izmanto, lai pasargātu metālus no korozijas.

Burvji un dziednieki tic, ka paralēli ārstnieciskajam efektam strutene ir ar uguns maģiju un pasargājot no pazemes tumšo spēku ietekmes.

Kopš 16. gadsimta strutenes kultivēja ne vien kā ārstniecības, bet arī dekoratīvu augu. Arī Ziemeļamerikā strutenes tika ievestas jau 1672. gadā tieši kā līdzeklis pret kārpām.

Ukrainā ar struteņu novārījumu tvaicēja piena krūkas, lai tajos uzglabātais piens ilgāk saglabātos svaigs. Mūsdienu medicīna struteni atzinusi par pārāk indīgu tās izmantošanai, strutenes nekaitē tikai plankumainajiem briežiem.

Jau 1896. gadā krievu ārsts Deņisenko aprakstīja vairākus gadījumus, kad ar struteņu ekstraktu izdevies izārstēt vēzi. Tomēr ārstu interese par šīm brīnumzālēm drīz vien noplaka (ne vienmēr struteņu ekstrakts sniedza gaidītos rezultātus) visticamāk, tā sarežģītais ķīmiskais sastāvs bija pārāk mainīgs.

 Ievākšana

Ārstniecībā izmanto strutenes lakstus – stublājus ar lapām, ziediem un ziedpumpuriem, kā arī dažādas gatavības pakāpes augļiem. Struteņu lakstus ievāc ziedēšanas fāzē, kas Latvijā ilgst no maija līdz pat septembrim. Labākais ievākšanas laiks ir maijā un jūnijā. Strutene satur bioloģiski aktīvas alkaloīdu grupas vielas, kas uzkrājas tumsā, bet dienā to daudzums mazinās. Tāpēc šis augs jāvāc, svīstot gaismai un sausā laikā nogriežot vai nopļaujot 30 – 50 cm garas auga galotnītes bez rupjām stumbra daļām. Ēnā augušām strutenēm būs spēcīgāka darbība.

Strādājot ar strutenēm (gan vācot, gan vēlāk apstrādājot drogas), svarīgi pasargāt sevi. Lietojiet cimdus un mitru marles masku, lai pasargātu elpceļus no kairinošo ziedputekšņu iekļūšanas. Izvairieties pieskarties sejai un acīm. Izvēloties vietu žāvēšanai un vēlāk arī uzglabāšanai, jāraugās, lai tai nevar piekļūt bērni.

Lai gan ir lasīts, ka var vākt arī struteņu saknes, tomēr jāatceras, ka tās ir daudz indīgākas par lakstiem un ar atšķirīgu indīgo alkaloīdu buķeti.

Vācot strutenes, centieties tās nesablīvēt. Lakstus irdeni izklāj 3 – 5 cm plānā slānī un žāvē kaltēs 50 – 60 grādu temperatūrā vai labi vēdināmos bēniņos ar skārda jumtu, periodiski pārcilājot un apmaisot. Ja drogu izklāj biezā slānī un žāvē lēni, tad tā samelnē, sadzeltē un bojājas.

Droga ir izžuvusi, ja, lokot stumbru, tas lūst.  Tad to var saiņot papes kastēs vai papīra maisos. Drogas derīguma termiņš ir trīs gadi. Strādājot ar šo drogu, neaizmirstiet par cimdiem un mitru marles masku, un pēc tam rūpīgi jāmazgā rokas ar ūdeni un ziepēm.

Kā drogu var izmantot arī svaigu auga sulu, ziemai to saglabā, vai nu konservējot ar degvīnu vai spirtu. Viens no struteņu sagatavošanas veidiem ir fermentēšana – fermentē vai nu jau izspiestu sulu, vai to nolej no fermentētiem lakstiem. Šis sagatavošanas veids ļauj mazināt indīgumu, bet uzlabo efektivitāti.

Ko satur?

Magoņu dzimta, pie kuras pieder arī strutenes, ir bagāta ar specifiskiem alkaloīdiem. Strutenes satur apmēram 20 dažādus alkoloīdus – helidonīnu, homohelidonīnu, protopīnu, sparteīnu un citus. Lakstos ir 0,97–1,87 % alkaloīdu, saknēs – 1,9 – 4,14 %. Tikai saknēs sastopami alkaloīdi: helitrīns, sangvinarīns.

Izpētīts, ka lakstos atrodamais alkoloīds benzofenantridīns var izraisīt apoptozi (programmēto šūnu nāvi) vīrusu pārveidotās vai ļaundabīga audzēja izmainītās šūnās, veselās šūnas atstājot neskartas.

 Galvenais strutenes (Chelidonium majus) alkaloīds ir helidonīns. Tas pēc savas ķīmiskās uzbūves līdzīgs magoņu alkaloīdiem papaverīnam un morfijam. Helidonīns un homoelidonīns līdzinās papaverīnam arī pēc savas iedarbības uz sirdi un muskuļiem un līdzīgi papaverīnam novērš gludās muskulatūras spazmas.

To uzskata par mazāk toksisku, salīdzinot ar pārējo alkaloīdu buķeti, ievērojami mazina sāpes, nomāc nervu sistēmas aktivitāti, darbojas nomierinoši, novērš spazmas, samazina asinsspiedienu un palēnina pulsu.

Gan helidonīns, gan homohelidonīns, vietēji iedarbojoties, paralizē jušanas nervu receptorus un šādā veidā iedarbojas atsāpinoši. Palēnina un padziļina elpošanu.

Savukārt alkoloīds protopīns pazemina veģetatīvās nervu sistēmas reaktivitāti, tonizē dzemdes gludo muskulatūru tonusu (atšķirībā no helidonīna)

Saknēs atrodamais sangvinarīns ir īpaši toksisks – pēc īslaicīgas narkotiskas iedarbības izraisa krampjus, veicina zarnu trakta peristaltiku, siekalošanos.

Strutenes satur karotīnu, askorbīnskābi (C vitamīnu), rūgtvielas, flavonoīdus, saponīnus un organiskās skābes – helidonskābi, ābolskābi, citronskābi, dzintarskābi un sveķvielas. Oranžā piensula satur proteolītiskos fermentus.

Kur lieto?

Strutenēm galvenokārt ir spazmolītiska, viegla pretsāpju, nervu sistēmu nomierinoša, žultsdzenoša, pretmikrobu, pretvīrusu un onkostatiska iedarbība.

Tās noņem sāpes un spazmas gremošanas traktā, novērš gāzu uzkrāšanos zarnās.

Sausās drogas ieteicamā diennakts deva, ko nevajadzētu pārsniegt, ir 2–3 g (1 ēdamkarote). Lietošanu iekšķīgi ieteicams saskaņot ar ārstu. Ja lieto ilgāk nekā četras nedēļas, vēlams veikt aknu bioķīmiskos testus (asins analīzes).

Agrāk strutenes, pēc ārsta norādījuma, lietoja ādas tuberkulozes, sejas ādas tuberkulozes, reimatisma, kārpu, kondilomu, balsenes papilomatozes, varžacu, ekzēmas, ēdes, ādas vēža ārstēšanai un pret ādas brūnajiem (vecuma) plankumiem. Izmantoja arī svaigu augu vai tā sulu.

Eksperimentos ar dzīvniekiem strutenes ekstrakti, lokāli lietoti, uzrādījuši pretaudzēju aktivitāti. Tiem ir arī labi dokumentēta pretvīrusu aktivitāte, iedarbojas uz Herpes simplex, vairākiem adenovīrusiem, poliomielītu. Novērota pat pretgripas aktivitāte. Pētot strutenes alkaloīdu protoberberīnu, tam atrasta aktivitāte pret audzējus izraisošo RNS vīrusu reverso transkriptāzi. Proti, protoberberīns dažiem vīrusu veidiem atņem iespēju “iebūvēt” šūnu kodolos esošajā DNS kļūdas, kas šūnu dalīšanos padara organismā nekontrolējamu, un attīstīties audzējam.

Psoriāzes ārstēšanai struteni izmanto karstās vannās vai ziedes veidā, paralēli dzerot pa 10–12 pilieniem konservētas strutenes sulas.

Struteni izmanto arī niezošu čūlainu dermatožu ārstēšanai apliekamajos, vanniņās, kompresēs, apmazgājumos, izmantojot svaigu augu uzlējumu vai lakstu novārījumu. Pēc pāris dienām, kad nieze pazūd, slimo vietu vanno un ieberzē ar struteņu ziedi, kas sekmē ādas attīrīšanos un atjaunošanos.

Tautas medicīnā svaigu lakstu uzlējumu vai sulu lieto pret dažādām zvīņēdes formām, ādas tuberkulozi, vēzi un kašķi. Gatavo uzlējumu kompresēm, apmazgājumiem vai izmanto svaigu vai konservētu sulu atšķaidījumā 1:4. Var lietot struteņu sulas ziedi.

Uzmanību – indīga!

Strutenes preparātus ir iespējams arī pārdozēt. Jāpatur prātā, ka, iekšķīgi lietoti arī pareizās devās, tie nedaudz palēnina pulsu, pazemina arteriālo asinsspiedienu un paplašina koronāros asinsvadus. Dažos gadījumos tas nav vēlams.

Saindējoties ar struteni, var parādīties šķebināšana, vemšana, kolikas un caureja.

Tāpēc, tās vācot, ir jālieto cimdi, jāizvairās pieskarties sejai un acīm, jāvelk samitrināta marles maska. Izvēloties vietu žāvēšanai un vēlāk arī uzglabāšanai, jāraugās, lai tai nevar piekļūt bērni.

Strutenes lakstu uzlējumu nedrīkst lietot grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā. Grūtniecēm tas var veicināt abortu, jo strutenei piemīt dzemdi tonizējoša iedarbība.

Sula dažkārt var izraisīt ādas iekaisumus. Arī lietojot struteņu tēju, var notikt saindēšanās, kas sākas ar sliktu dūšu, vemšanu, caureju. Smagos gadījumos iespējama pat nervu sistēmas paralīze un nāve.

Cūkas, kas saēdušās strutenes, ne tikai novārgst, bet paliek arī kurlas.

Visindīgākā struteņu daļa ir saknes, tāpēc labāk neriskējiet, ja vien neesat zinātnieks, kas uz laboratorijas dzīvniekiem pēta atsevišķu no standartizēta ekstrakta izolētu struteņu alkaloīdu iedarbību. Atcerieties – tāpat kā katram no mums individuāli atšķiras, piemēram, pirkstu nospiedumi, tāpat var atšķirties arī aknu atindēšanas spējas. Tāpēc viens organisms ar strutenes indēm tiks galā vieglāk, kamēr cits var ļoti smagi saindēties. Neriskējiet!

RECEPTES:

Sula no lakstiem un saknēm

Savāc ziedošus augus ar visām saknēm (tajās ir vairāk alkoloīdu, tāpēc jārēķinās, ka šī sula būs zināmā mērā stiprāka un indīgāka). Lakstus rūpīgi noskalo, saknes notīra un labi nomazgā, tad lieko ūdeni nopurina, un lakstus apžāvē. Auga lakstus un saknes samaļ gaļas maļamajā mašīnā, mehāniski izspiež sulu, un to attiecībās 1:1 sajauc ar 45% degvīnu.

Iegūto preparātu pilda nelielās tumša stikla pudelēs, aizvāko un ne ilgāk kā pusgadu uzglabā ledusskapī. Spirts nepieciešams, lai sula nesarūgtu, un fizioloģisko aktivitāti tā saglabā apmēram sešus mēnešus. Pa 10 – 12 pilieniem 2 – 3 reizes dienā lieto kā pretiekaisuma un pretsāpju līdzekli gremošanas trakta darbības traucējumu, spastiska bronhīta, gludās muskulatūras spazmu novēršanai un kā žultsdzenošu līdzekli.

Strutenes ekstrakts

Struteņu lakstus (bez saknēm) samaļ, sajauc ar 90% spirtu, ļauj 5 – 7 dienas ievilkties, tad izspiež sulu, nostādina, nofiltrē nogulsnes un pilda tīrās stikla pudelēs, aizkorķē un uzglabā ledusskapī.

Šādu sulu lieto pa 10 – 12 pilieniem 2 – 3 reizes dienā.

Strutenes ziede

Strutenes ekstraktu samaisa ar cūku taukiem, uz vienu daļu ekstrakta ņemot  3 – 4 daļas vazelīna vai lanolīna.

Strutenes uzlējums

Ņem ēdamkaroti drogas, pārlej ar glāzi verdoša ūdens. Uzlējumam ļauj ievilkties divas stundas, tad to nokāš un lieto kopā ar medu pa ēdamkarotei trīs reizes dienā.

Strutenes izvilkums

Ņem tējkaroti žāvētu lakstu, pārlej ar siltu ūdeni, ļauj ievilkties dažas stundas un lieto pa trešdaļglāzei trīs reizes dienā pirms ēšanas.

Strutenes novārījums

Uz 0,55 – 10 gramiem drogas ņem pusglāzi verdoša ūdens.

Fermentēta struteņu sula

Nešļavu strutenes lakstu izmaļ caur gaļasmašīnu, nokāš, iegūto sulu salej burkā un uzliek vāku. Šo sulu tur tumšā, siltā vietā. Par fermentācijas procesu liecinās skābsienam raksturīgā smarža. Aptuveni pēc desmit dienām rūgšanas process beidzas un saturs noslāņojas, virspusē redzams dzidrs dzeltens šķidrums. Šo šķidrumu salej pudelēs un aizkorķē. Fermentētā strutenes sula saglabājas dzidra vairākus gadus un vienmēr palīdz, ja iekož kāds kukainis un vieta sāk augt, ja ieskrāpē kaķis. Sulā samērcē salvetes gabaliņu un piesaitē šai vietai. Pārsēju tur astoņas stundas. Ja nepieciešams, tad pārsien ar svaigu.

Ja konstatēts žultspūšļa iekaisums, žults sastrēgums, arī pie onkoloģiskām kaitēm ārsta uzraudzībā šo sulu var lietot pa 15 – 20 pilieniem uz glāzi ūdens trīs reizes dienā. Uzmanīgi – strutenes preparāti var kaitēt aknām, tāpēc tos dozē pilienos, nelieto ilgstoši un ņem vērā katra pacienta aknu veselību.

Fermentētu struteņu sula

Iedarbība – pretvīrusu un lokālo imunitāti attīstoša. Veicinot pareizo apoptozi (programmētā šūnu nāve) un iznīcinot tikai vīrusu pārveidotās un vēža šūnas. Cita starpā, arī kārpu šūnas – ar dažādiem papilomas vīrusu tipiem.
Svaigus, tīrus, bet ne mitrus struteņu lakstus sastampā pilnu trīslitru burku, ļoti blīvi. Sagatavošanas procesā strutenes nedrīkst saskarties ar metālu – ne nazi griešanai, ne stampu, ne karoti. Aizvāko (ar plastikāta vai stikla vāku) un noliek tumšā siltā vietā. Ļauj fermentēties. Pēc kāda laika šķiet, ka lapas sapelē, tad tās pazūd un parādās tumšbrūns šķidrums. Kad fermentēšanās process pilnībā beidzies (apmēram pēc mēneša), šķidrumu nolej, izfiltrē. Glabā stikla traukā ledusskapī. Lieto ārīgi uz kārpām, vecuma plankumiem. Arī uz sejas.

Strutenes augu aizsardzībai

Sagriež vienu kilogramu struteņu lakstu un sakņu, aplej ar 10 litriem auksta ūdens. Ļauj divas diennaktis ievilkties. Nokāš un izvilkumam pievieno 1 tējkaroti joda tinktūras. Smidzina tomātus pret fitoftoru, atkārto ik pēc 10 dienām. Struteņu izvilkumu izmanto arī pret miltrasu.

Struteni stāda dārzā blakus dārzeņiem un ogām – tā atbaida daudzus kaitēkļus.

Svaiga struteņu sula pret kārpām
Kārpu smērē ar svaigu struteņu sulu divas reizes dienā - no rītiem un vakaros. Šādu ārstēšanās kursu turpina 7 - 14 dienas. Pietiek ar to sulu, kas pēc neliela zariņa nolaušanas sūcas no strutenes lūzuma vietas.

Anda Leiškalne

Lasi arī Pubmed https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/8870028

Apskati Latvijas daba: https://www.latvijasdaba.lv/augi/chelidonium-majus-l/
Nosaukumi citās valodās: latviski: lielā strutene

angliski: greater Celandine

vāciski: Großes Schöllkraut

zviedru: skelört

igauņu: harilik vereurmarohi

lietuviešu: didžioji ugniažolė

krievu: чистотел большой

Ceļtekas - lielā ceļteka(Plantago major), šaurlapu ceļteka (Plantago lanceolata) un vidējā ceļteka (Plantago media).psiliums jeb smiltāja ceļteka (Plantago arenaria, sinonīmi – Plantago psyllium, Plantago indica vai Plantago ramosa).

Maigā un neizmīdāmā

Ceļmalīte, ceļmallapa, ceļteka. Šķietami neizmīdāma uz takām un ceļu malās. Sens ārstniecības augs, kurš jau citā ampluā pēdējos gados kļūst pieprasīts diētiskā uztura veikalos. Bet kopš agras bērnības ir zināms – ceļtekas lapa ir pirmās zāles nobrāztiem ceļgaliem.

Ģints nosaukums Plantago veidojies no latīņu vārdiem planta – pēda un kustināt, jo pie zemes pieplakušas lapas atgādina pēdas. Senajā Grieķijā ceļtekas sauca arnoglossa – aitas mēle, jo saskatīja līdzību ar tām.

Ceļteka, ceļmallapa – daudzās valodās šī auga nosaukums ir saistīts ar to, ka augs sastopams ceļu malās un uz takām. Šī iemīļotā augšanas vieta ceļtekām saistās gan ar lapu, gan sēklu īpatnībām. Proti, lokveidīgās lapu dzīslas ir ļoti elastīgas un izturīgas, kas nesalūst, ja pa augu mīdās. Šo elastīgumu un izturīgumu var labi redzēt, noplūcot ceļtekas lapu – lauzuma vietā dzīslas paliek kā tievas spirālītes.

Savukārt sēklas piemērojušās izplatībai ar pēdām. Tās apvalki satur tādu kā līmi, kas cieši pielīp pēdām un aizceļo ļoti tālu.

Ceļtekām piemīt izteiktas brūces dziedējošas īpašības. Pēc senas leģendas, ļaudis par šīm dziedējošām spējām uzzinājuši no čūskām.

Reiz divas čūskas izlīdušas uz ceļas un sildījušās saulē. Pēkšņi uz ceļa izgriezās pajūgs. Viena čūska paguva aizbēgt, bet otrai pārbrauca pāri ratu ritenis. Cilvēki redzēja, kā veselā čūska atgriežas ar ceļtekas lapu, ar kuru izdziedēja savainoto čūsku. Kopš tiem laikiem cilvēki esot sākuši arī paši ārstēties ar ceļtekām.

Kopš antīkajiem laikiem

Auga ārstnieciskās īpašības zināja gan Senās Grieķijas, gan Senās Romas ārsti. Romiešu zinātnieka Plīnija vecākā (23. – 79.) darbos minētas 24 slimības, kuras ārstē ceļtekas. Senās Grieķijas ārsti ar ceļtekām ārstēja vairogdziedzera strumu jeb kāksli, iesakot šajos gadījumos nēsāt krelles, kas savērtas no šī auga saknēm. Tāpat zināms, ka viņi izmantoja sēklas dizentērijas ārstēšanai. Ceļtekas ārstniecībā lietoja gan sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrāts (460. gadu p.m.ē.– ap 370. gadu p.m.ē.) gan sengrieķu ārsts, ķirurgs un filozofs Galēns (129. - 199./217.)

Persiešu zinātnieks Avicenna (980. – 1037.) lietoja ceļteku lapas kā brūces dziedējošu un asinis atjaunojošu līdzekli. Viņš rakstīja, ka sula nomierina sāpes ausīs, bet mutes skalošana mazina zobu sāpes, savukārt šī auga lapas ir savelkošām īpašībām. Tās aptur asiņošanu, bet žāvētas dziedē gan svaigas, gan vecas čūlas. Pret čūlām nav nekā labāka. „Vārot lēcu virumu, ja biešu vietā tam pievieno ceļteku lapas, tāds ēdiens mazina tūskas.”

Arī Senajā Ēģiptē lietoja ceļtekas. Ir saglabājušies papirusi ar receptēm, kurās minēts šis augs. Jau divpadsmitajā gadsimtā pirms mūsu ēras ceļtekas vāca Ķīnā.

Viduslaikos ceļtekas izmantoja plaušu, kuņģa, dažādu audzēju, ausu un acu ārstēšanai, kā pretdrudža līdzekli un dažādu asiņošanu apturēšanai.

15. gadsimtā armēņu izcelsmes sultāna galma ārsts, ķirurgs un okulists Amirdovlats Amasiaci rakstīja, ka ceļtekas palīdz pret visu veidu audzējiem, ārstē vēža izčūlojumus un palīdz pret nātreni. Ir ziņas, ka viduslaikos ceļtekas izmantoja arī skaistumkopšanā.

„Trīs tās saknes ņem, saberz un kopā ar tām samaisi ar trijām kiafām (sengrieķu trauks – 0,045 l) vīna un ūdens vienādās daļās. Tas jādzer drudža slimniekam,” tā ieteikts traktātā De virtutibus herbarum – viduslaiku medicīniskā traktātā, kas uzrakstīts latīniski dzejas formā.

Viens augs spēj saražot 60 000 000 sēklu. To ārējais slānis ir gļotains, samircis tas cieši pielīp apavu zolēm, dzīvnieku ķepām, pakaviem un izplatās lielos attālumos. Šādi izplatījās arī Amerikā – visur, kur parādījās baltie cilvēki, uz ceļiem un takām sāka augt ceļtekas.  Tāpēc ieguva nosaukumu – baltā cilvēka pēdas.

Šobrīd ceļtekas sastopamas teju visā pasaulē no tālajiem ziemeļiem līdz pat Antarktīdas salam, kur to ar savām pleznām izplata pingvīni. Interesanti, ka ceļteku lapas uzkrāj mazāk toksisko vielu nekā citi pie autotrasēm augoši augi.

Dažādās ceļtekas

Ceļteku ģintī visā pasaulē ir vairāk nekā 200 sugu. Latvijā aug trīs biežāk sastopamās ceļteku ģints sugas – lielā ceļteka (Plantago major), šaurlapu ceļteka (Plantago lanceolata) un vidējā ceļteka (Plantago media).

Ļoti reta (iekļauta Sarkanās grāmatas 1. kategorijā) ir Jūrmalas ceļteka (Plantago maritima)

Pamatā ārstniecībā izmanto lielo ceļteku, bet līdzīga iedarbība ir citām šīs ģints sugām. Var izmantot šaurlapu ceļtekas lakstus.

Kā adventīvs ievazāts augs Latvijā retumis sastopama smiltāja ceļteka (Plantago arenaria, sinonīmi – Plantago psyllium, Plantago indica vai Plantago ramosa).

Psiliums

Smilts ceļtekas sēklas, arī maltā veidā, iespējams iegādāties kā diētisku pārtikas piedevu. Tas ir viengadīgs augs, kuru galvenokārt audzē Indijā, arī vairākās Eiropas Savienības valstīs. Uz etiķetes auga nosaukums mēdz būt norādīts kā vienkārši par Psyllium. Šīs sēklas satur daudz gļotvielu (hemicelulozi, arabinoksilānu) – pat 25% no sēklu masas. Vēl vairāk tā ir sēklapvalkos – klijās – to izmanto par šķīstošo recinātāju. Samaisīts ar ūdeni, tas veido caurspīdīgu gelu. Tas spēj piesaistīt 10 un vairāk reižu ūdens, nekā pats sver.

Komerciāli izšķir melno (arī franču vai spāņu) psiliumu, kas ir smiltāju ceļtekas sēklas. Savukārt sēklas, kas iegūtas no Plantago ovata, tirdzniecības apritē ir zināmas kā baltais vai blondais psiliums, Indijas ceļteka, arī Isabgol (vai ispaghol Pakistānā). Šī suga izplatīta Indijā, Pakistānā, Irānā. Centrālā rūpnieciskā ražošana atrodas Indijā, Gudžarātas štatā.

Psiliums, ko izmantojam pārtikā, ir tās pašas ceļtekas sēklas miziņa jeb klijas. To pārdod arī samaltu.

Pateicoties īpašībai uzsūkt ļoti lielu daudzumu ūdens, psiliums lieliski satur kopā mīklu un padara porainu, gaisīgu ēdiena struktūru. Praktiski psiliums aizvieto lipekli (glutēnu), un tas ir ļoti būtiski, jo visi citi populārākie zema ogļhidrātu satura milti (kokosriekstu, mandeļu, sezama) nesatur glutēnu, tāpēc bez psiliuma konditorejas izstrādājums sanāk diezgan sauss un irdens. Zviedrijā psiliums esot ļoti populārs, to varot iegādāties gandrīz jebkurā lielveikalā. To iesaka pievienot arī parastu konditorejas izstrādājumu mīklā struktūras uzlabošanai un šķiedrvielu satura palielināšanai.

Psiliuma vērtība ir pārbaudīta dažādos zinātniskos pētījumos: tas normalizē gremošanu, palīdz gan aizcietējumu, gan caurejas gadījumā, samazina holesterīna līmeni un normalizē cukura līmeni asinīs ar diabētu sirgstošajiem. Turklāt psiliums var būt noderīgs vairākos iekaisīgo zarnu un gremošanas sistēmas slimību gadījumos, piemēram, pie zarnu kairinājuma sindroma, čūlainā kolīta, kā arī tas palīdz pazemināt arteriālo asinsspiedienu. Protams, psiliums nav zāles, pats par sevi tas nevar izārstēt cukura diabētu vai hipertoniju, taču sniegt savu artavu veselības uzlabošanā – pilnīgi noteikti.

Ja pievienojat psiliumu mīklai, ļaujiet tai nostāvēties 5–10 minūtes, lai absorbētu mitrumu un varētu novērtēt mīklas konsistenci. Ja tā ir pārāk bieza, pievienojiet vairāk šķidruma.

Ko un kad ievāc?

No lielās ceļtekas drogai vāc lapas un sēklas. No šaurlapu ceļtekas vāc lakstus – lapas kopā ar ziednešiem.

Lapas ar apmēram piecus centimetrus garu kātiņu vāc sausā laikā auga ziedēšanas fāzē, lakstus vāc auga ziedēšanas fāzē sausā laikā nopļaujot vai nogriežot. Sēklas vāc vasaras beigās vai rudenī, kad ziedvārpa kļuvusi brūna. Visas drogas žāvē parastos apstākļos vai kaltēs, nepārsniedzot 50 grādu temperatūru.

Ķīmiskais sastāvs

Ceļtekas lapas satur gļotvielas – polisaharīdus hemicelulozi, arabinoksilānu, glikozīdus aukubīnu un katapolu, flavonoīdus, miecvielas, askorbīnskābi, K vitamīnu, minerālvielas.

Sēklās satur daudz gļotvielu, arī eļļu, olbaltumvielas, aminoskābes, un steroīdu grupas saponīnus.

Iedarbība

Lapām un lakstiem piemīt atkrēpošanu veicinoša, pretiekaisumu, sviedrējoša, pretsāpju, savelkoša, asinsreci veicinoša, spazmolītiska, gremošanu veicinoša, audu reģenerāciju stimulējoša, antibakteriāla un brūču dziedējoša darbība. Sēklām – vēdera izeju mīkstinoša, holesterīnu mazinoša un ovulāciju veicinoša.

Sēklas un klijas izmanto kā papildlīdzekli dietoterapijā cukura diabēta slimniekiem. Maigās gļotvielas novēršot holesterīna un citu taukvielu atkārtotu uzsūkšanos no zarnām, normalizē holesterīna līmeni, mazina aterosklerozi.

Svaigas lapas izmanto kā aplikācijas uz brūcēm, augoņiem, iegriezumiem un čūlām. Šim nolūkam izmanto gan saberztu lapu putriņu, gan liek kopā ar kādu siltu materiālu kā siltās kompreses.

Kaltētas lapas izmērcē un arī liek uz ādas traumu vietās kā kompreses.

Receptes:

Ceļteku lakstu un lapu uzlējums

Vienu ēdamkaroti sasmalcinātas drogas aplej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj divas stundas ievilkties, nokāš. Dzer pa vienai ēdamkarotei 3 – 4 reizes dienā kā klepu mīkstinošu un atkrēpojošu līdzekli klepus, bronhīta, garā klepus, bronhiālās astmas gadījumos. Lieto pie gastrīta ar pazeminātu skābes daudzumu kuņģa sulā, aterosklerozes un paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai.

Uzlējums pret asiņošanu

Ņem vienādās daļās ielās nātres un ceļtekas lapas. Aplej termosā ar verdošu ūdeni, uz glāzi ūdens rēķinot 20 gramus drogu. Dzer pa vienai ēdamkarotei trīs vai četras reizes dienā. Var izmantot skalošanai un tamponiem. Iesaka pret deguna, dzemdes un hemoroīdu asiņošanu.

Spirta uzlējums

20 gramus sasmalcinātu kaltētu lapu pārlej ar 200 mililitriem degvīna, ļauj ievilkties trīs nedēļas tumšā vietā, periodiski sakratot. Nokāš. Lieto pa 30 pilieniem trīs reizes dienā.

Kompreses, apliekamie

Izmanto acu iekaisumu gadījumos kā bakteriostatisku un brūces dziedējošu līdzekli, pie radzenes brūcēm, mutes, rīkles un aizdegunes iekaisumu gadījumos, sasitumu, grieztu brūču, hronisku čūlu, furunkulu, strutojošu brūču, neirodermītu, piņņu, apdegumu rozes gadījumā.

Vienu ēdamkaroti sasmalcinātu lapu pārlej ar glāzi verdoša ūdens, vāra piecas minūtes, termosā notur 30 minūtes. Nokāš. Šajā šķidrumā samērcētas kompreses liek pie slimajām vietām.

Mutes un kakla skalošanai

Mandeļu iekaisuma, angīnas, zobu sāpju un citu iekaisīgu procesu gadījumos. Četras sasmalcinātas lapas pārlej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj ievilkties 30 minūtes, nokāš. Skalo kaklu ar siltu novārījumu katru stundu.

Ceļteku sula

Svaigas ceļteku lapas rūpīgi nomazgā, maļ vai nu caur gaļasmašīnu, vai sīki sablendē. Caur četrkārtīgi salocītu marli izspiež sulu. Labs līdzeklis pret bronhītu, ieilgušu klepu, organisma spēcināšanai, attīrīšanai un vielmaiņas uzlabošanai.

Sula uzglabāšanai

Ja lieto degvīnu, to jauc ar sulu attiecībās 1:1. Var lietot 70% spirtu – tad uz divām daļām sulas ņem vienu daļu spirta. Uzglabā aizvākotā pudelē ledusskapī.

Ceļtekas ar cukuru

Tautas medicīna vēža ārstēšanai iesaka ceļtekas ar cukuru. Svaigas ceļteku lapas nomazgā, samaļ gaļas mašīnā vai smalki sablendē un sajauc ar cukuru attiecībās 1:1. Liek ievilkties divas nedēļas istabas temperatūrā. Lieto pa vienai ēdamkarotei trīs līdz četras reizes dienā 20 minūtes pirms ēšanas.

Ceļteku sīrups

Salasa divus kilogramus svaigas ceļteku lapas, nomazgā. Smalki sagriež, sakapā, sablendē vai pat izlaiž caur gaļas maļamo mašīnu. Ņem trīslitru burku. Apakšā uzber cukura kārtu un liek sasmalcinātās ceļtekas 4 centimetru slānī. Pieblīvē un pārber ar cukura kārtu, tad liek atkal ceļtekas un atkal cukuru. Un tā slāni pa slānim, kamēr burka pilna. Augšējā kārtā saber atlikušo cukuru. Burku aizvāko un liek tumšā vietā ievilkties. Ļauj procesam notikt divus mēnešus. Notecināto sīrupu pilda pudelēs, aizkorķē un uzglabā ledusskapī vai vēsā pagrabā. Lieto pēc vajadzības pret klepu pa vienai ēdamkarotei trīs reizes dienā 15 – 20 minūtes pirms ēšanas. Ja sīrupu dod bērniem, tad atbilstoši lieto pa vienai tējkarotei.

Šī sīrupa pagatavošanai cukura vietā var izmantot medu.

Sīrups būs vēl dziednieciskāks un garšīgāks, ja ceļtekām pievienos arī mārsila lakstus.

Pulveris

Izmanto žultspūšļa iekaisumu ārstēšanai. Ņem vienādās daļās žāvētas ceļteku, nātru, un ārstniecības salvijas lapas, samaļ kafijas dzirnaviņās. Šo pulveri lieto pa vienai tējkarotei trīs reizes dienā, uzdzerot ceturtdaļglāzi ūdens.

Ceļteku ziede

Izmanto kā baktericīdu un brūces dziedējošu līdzekli pie ilgi nedzīstošām un strutojošām brūcēm, čūlām. 10 gramus sasmalcinātu lapu sajauc ar 90 gramiem nesālīta sviesta vai cūku taukiem, kārtīgi izmaisa. Uz plīts malas vai ūdens peldē vai cepeškrāsnī ar termostatu silda stundu ne vairāk kā 50 grādu temperatūrā. Siltu izkāš. Lej stikla burciņā, ļauj sastingt. Glabā ledusskapī. Lielākām čūlām nesmērē pa virsu pašu ziedi, bet siltumā piesūcina ar to marles saiti un ļauj tai atdzist. Liek uz brūces šo piesūcināto marles gabaliņu un pēc tam pārsēju.

Ceļteku vazelīna ziede

Vienu daļu žāvētu ceļteku lapu smalki samaļ un samaisa ar deviņām daļām vazelīna.

Sēklu novārījums

Vienu ēdamkaroti sēklu aplej ar glāzi ūdens, uzvāra un piecas minūtes vāra uz lēnas uguns. Ļauj vienu stundu ievilkties, nokāš un dzer pa ēdamkarotei 3 – 4 reizes dienā, lai novērstu neauglību, kas saistās ar ovulācijas traucējumiem, kā arī diabēta gadījumos. Kurss 1 – 2 mēneši.

Sēklas vēdera sakārtošanai

Pusotru ēdamkaroti lielās ceļtekas sēklu aplej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj 15 – 20 minūtes ievilkties un izdzer ar visām sēklām vakarā. Palīdz gan pret caureju, gan aizcietējumiem un hemoroīdu gadījumos.

Ceļtekas mīklas izstrādājumos

Maltas ceļteku sēklas vai ceļteku sēklu klijas izmanto kā piedevu mīklai. Jo īpaši, ja izmantoti glutēnu nesaturoši miltu maisījumu. Ceļteku gļotvielas lieliski novērš trūkumus, ko mīklai rada glutēna trūkums. Cepums būs mīkstāks un maigāks.

Ceļteku sēklas ar jogurtu

Vienu ēdamkaroti ceļteku sēklu iemaisa glāzē jogurta un ļauj pusstundu uzbriest. Lieto vienu vai divas reizes dienā vakariņās un otrajās brokastīs. Pēc vēlēšanās var pievienot saldētus vai svaigus augļus un ogas. Rada sāta sajūtu, atvieglo gremošanas sistēmas darbību, mazina holesterīna līmeni un palīdz notievēt. Var iemaisīt arī sulā vai ūdenī. Ir svarīgi arī visas dienas laikā pietiekamā daudzumā uzņemt šķidrumu.

Ceļteku želeja

Maltas ceļteku klijas var pievienot ūdenim, sulai – vienu ēdamkaroti uz glāzi šķidruma un ļauj pusstundu uzbriest. Piepilda kuņģi un normalizē gremošanas sistēmas darbību. Tiem, kam ir problēmas ar sāta sajūtu, ieteicams to lietot pusstundu pirms maltītes.

Pavasara salāti

Šos salātus gatavo, kamēr nātres nav izaugušas garākas par 10 centimetriem, bet ceļteku, pieneņu un citas lapiņas ir maigas. Tev vajadzēs 100–150 gramus ceļteku lapu, 50 gramus jauno nātru lapu, 50 – 80 gramus sīpolu vai lociņu, divas ēdamkarotes skābo krējumu, vienu vārītu olu, diļļu un pētersīļu zaļumus pārkaisīšanai. Salātiem var pievienot arī mārrutkus un, pēc vēlēšanās, 50 gramus pieneņu lapu.

Ceļteku, nātru un pieneņu lapas 1–2 minūtes blanšē karstā ūdenī, sasmalcina un pievieno sīpolus vai lociņus. Pievieno krējumu. Pasniedz ar vārītām olām, pārkaisa ar diļļu un pētersīļu zaļumiem. Sāli pievieno pēc katra vēlmes.

Ceļtekas ar biezpienu un svaigiem gurķiem

Tev vajadzēs 10 ceļteku lapas, 3 vidēji lielus gurķus, 100 g biezpienu, 1 ēdamkaroti augu eļļas, sāli pēc garšas. Gurķus sagriež lielos garenos gabalos. Ceļteku lapas sasmalcina un sajauc ar biezpienu, sāli, augu eļļu (var visu kopā sablendēt). Pasniedz atsevišķi gurķus un biezpiena masu.

Ceļteku lapu zupa

Uz vienu porciju tev vajadzēs 150 g ceļteku, 50 g gaļas, 150 g kartupeļu, 5 g miltu, laurlapu, smaržīgos piparus, 50 g mārrutku, dilles, 0,5 litrus ūdens.

Vārošam gaļas buljonam pievieno sagrieztas ceļteku lapas, kartupeļus, sāli un garšvielas. Neilgi pirms gatavības uztumē ar miltiem. Pirms pasniegšanas pievieno ķiploku, sajauktu ar sāli un diļļu zaļumiem.

Anda Leiškalne
Lasi par psilium arī Pubmed
 https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/25112783

Apskaties Latvijas daba: https://www.latvijasdaba.lv/meklet/augi/

LIELĀ CEĻTEKA

Plantago major L.

latviski: lielā ceļteka

angliski: greater Plantain

vāciski: Breit-Wegerich

zviedru: gårdsgroblad

igauņu: suur teeleht

lietuviešu: plačialapis gyslotis

krievu: подорожник большой

SMILTĀJA CEĻTEKA

Plantago arenaria Waldst. et Kit. (syn. P. indica L. nom. illegit.; P. scabra Moench)

latviski: smiltāja ceļteka

angliski: branched Plantain

vāciski: Sand-Wegerich

zviedru: sandkämpar

igauņu: liiv-teeleht

lietuviešu: smiltyninis gyslotis

krievu: подорожник песчаный