Jāņu zāles

Pavaicāju Jānītim,

Kuŗu zāli pirmo raut.

- Rauj papriekšu buldurjāni,

Pēc – sarkanu āboliņu!

 Ak, pasaki, Jāņa māte,

Kāda bija Jāņa zāle?

- Zilgalvītes, repējumi,

Buldurītes pastarpēm.

Āboltiņš, dedestiņš

Jaunu meitu Jāņu zāles;

Suņuburkši, pupurlakši

Jaunu puišu Jāņu zales.

Kādas zāles vēl vajag

Bandenieka sētiņā?

Retējiņa, raskretiņa,

Sarkanais dāboliņš.

Izkaisīju nama plānu

Zaļajām zālītēm:

Sper kājiņu, kur sperdams,

Rit zālītes ritēdamas.

Aitja, meitis, kodeiļuosi,

Vadat mani pamozuoku;

As kodeiļu laseituoja,

Vysu zīdu pazinēja.

Kādas jāņuzāles vācamas saulgriežos?

Visā Latvijā par īstām jāņuzālēm uzskata papardes, kalmes, vībotnes, ozolzarus, baldriānu, sarkano un balto āboliņu, birztalu nārbuļus (zilgalvītes jeb kodeilas), retējus (repējumus, skretaliņus). Kurzemē un Zemgalē jāņuzāles ir madaras, Latgalē – asinszāles, Ogres pusē – magones.

Sirdsmieram un nerviem

Ne vienā vien tautasdziesmā apdziedāta buldurjāņa, bulduriņa jeb baldriāna Valeriana officinalis meklēšana. Šis augs uzzied ap vasaras vidu gaiši violetiem ziediem, parasti aug mitrās vietās, ezeru un upju krastos. Medicīnā lieto baldriāna sakni, un tā visaromātiskākā ir ziedēšanas sākumā.

Parasti līdzās baldriāniem aug un reibinoši medainu smaržu izplata vīgriezes (Filipendula ulmaria). Tās derēs nomierinošai tējai. Tautas medicīnā vīgriežu tēju lieto gan kā urīndzenošu un sviedrējošu līdzekli, gan kā dabisko aspirīnu – pretreimatisma, pretiekaisuma un temperatūru pazeminošu līdzekli. Tieši vīgriezes (to vecais nosaukums Spiraea ulmaria) devušas nosaukumu aspirīnam – no tām izdalītā salicilskābe pārveidota vieglāk uzņemamā acetilētā formā. Ja tā sauktais „sirds aspirīns” sargā sirdi no ieilgušu stresu sekām, tad vīgriezes ir dabas dots sirdsmiera atjaunotājs.

Gan Zāļu vakarā vācamas, gan Jāņu vainagā iepinamas piparmētra un tās radinieces. Stresu lieliski noņem gan piparmētru (Mentha piperita), gan citronmelisu (Melissa officinalis) mētras, kā arī piparmētras savvaļas radinieces – Tīruma mētra (Mentha arvensis) un ūdens mētra (Mentha aquatica). Visas mētras ir smaržīgas un satur mentolu – ēterisko eļļu, kas iedarbojas uz aukstuma receptoriem un rada vēsuma sajūtu. Šo mētru tējas ir nomierinošas, gremošanu veicinošas ar pretsāpju un pretiekaisuma iedarbību. Tās lieto pret vēdera pūšanos, galvassāpēm.

Visos laikos iecienīta divšķautņu asinszāle (Hypericum perforatum) (Jāņa zāle, raganu kauli, aluszāle, krustene, trūkumzāle), kas pat citās valodās dēvēta par Svētā Jāņa zāli.

Tautas medicīnā uzskata, ka asinszāle spēj apturēt iekšējas asiņošanas, svaigi un saberzti asinszāļu laksti vai to izvilkums eļļā dziedē ilgi nedzīstošas brūces un čūlas, apdegumus. Mūsdienās asinszāle iekļauta dažādu nomierinošu tinktūru un zāļu maisījumu sastāvā.

Tā ir dabisks antidepresants, kas palīdz aizdzīt nomāktu garastāvokli gada tumšākajos mēnešos. Lietojot asinszāles, jāievēro, ka tā palielina jutību pret saules gaismu un var mijiedarboties ar psihoaktīvām zālēm.

Sirds māteres, (Leonurus cardiaca) sauktas arī par mātes zālēm jeb suņunātrēm, darbojas līdzīgi baldriāniem. Šīs zāles lieto kā nomierinošu līdzekli sirds slimību gadījumos.

Pret kukaiņiem un pirtij

Bērzu (Betula pendula) meijas pie durvīm un sagrieztas kalmes (Acorus calamus) uz grīdas, kā arī lupstāji (Levisticum officinale)) nav tikai vienkāršs Jāņu rotājums. Smaržīgās ēteriskās eļļas, ko izdala šie augi, palīdzēja vismaz daļēji atbrīvoties no blusām, citiem kukaiņiem un dezinficēja gaisu. Pēc svētkiem jāņuzāles savāca, sašķiroja un izžāvēja. Bērzu meijas sagrieza pirtsslotās. Dažviet tajās iesēja birztalu nārbuli (Melampyrum nemorosum), Kurzemē sauktu par zilgalvīti, bet Latgalē dēvētu par kodeilu.

No pirtsslotām gatavoto bērzu lapu novārījumu lietoja brūču mazgāšanai, pret ādas slimībām un sviedrēšanai. To var izmantot arī kā urīndzenošu līdzekli.

Vīru zāles

Kopš senatnes ar trejlapu puplakšu (Menyanthes trifoliata) lapu tinktūru sievas mēģināja atturēt vīrus no alkohola lietošanas, turpretim lupstājus lietoja pret impotenci. Ozollapu novārījums, ko gatavoja no Jāņu vainaga, deva puišiem spēku un dziedēja brūces, bet deviņvīru spēka (Verbascum thapsus) novārījumu lietoja pret plikpaurību, kā arī dažādu citu vainu ārstēšanā un skaistuma vairošanā ne tikai vīriešiem.

Vecu ļaužu zāles

Veciem ļaudīm ieteiktās vībotnes (Artemisia vulgaris) un papardes labi līdzēja pret locītavu sāpēm. Papardes pildīja gultas maisos un spilvenos, vībotnes un papardes lietoja peldēm un aplikācijām uz sāpošajām locītavām. No vībotnēm vārīja pretsāpju, nomierinošas un urīndzenošas tējas.

Meitu un sievu zāles

Meitām un sievām tautasdziesmas iesaka kliņģerītes (Calendula officinalis), magonītes (Papaver species) un citus košākus augus. Ar kliņģerīšu novārījumu meitas centās iznīcināt pinnes, tās lietoja ginekoloģisku kaišu ārstēšanā, bet magoņu pogaļu un lapu novārījums remdēja dzemdību sāpes. Sarkano āboliņu (Trifolium pratense) un dievkociņu (Artemisia abrotanum) lietoja aromātiskām un kosmētiskām peldēm. Baltā āboliņa (Trifolium repens) ziedus izmantoja ginekoloģisko slimību, tuberkulozes un saaukstēšanās slimību ārstēšanā.

Sarkanā āboliņa ziedu novārījumu lieto atkrēpošanai hroniska klepus, bronhiālās astmas un saaukstēšanās slimību ārstēšanā.

Auglības zāles

Jāņubērnu nestie ziedu pušķi precētu pāru gultās veicina ģimenes pieaugumu, bet neprecētiem palīdz radīt ģimeni. Jāņuzāles meta arī laidarā un pušķoja mājlopus auglības veicināšanai.

Anda Leiškalne