Kanēlis (Cinnamomum verum un C. cassi)

Senais un modernais kanēlis

Kanēli augstu vērtēja jau divus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Pēc Mozus norādījumiem, tas iekļaujams svaidāmās eļļas sastāvā. Kopš viduslaikiem ar to ārstēja klepu un vēdera problēmas, bet mūsdienās parādās aizvien jauni pētījumi par to, ka kanēlis var aizkavēt gan diabētu, gan Pārkinsona un Alcheimera slimību.

Pastāv vairākas kanēļa sugas. Ceilonas kanēli (Cinnamomum verum)  mēdz dēvēt arī par īsto kanēli. Plaši izplatīts ir Ķīnas kanēlis jeb kasija (Cinnamomum cassi). Nezinātājiem tos grūti atšķirt.

Kulinārijā un veselībai

Mūsdienās kanēli audzē Indijā, Bangladešā, Javā, Sumatrā, Brazīlijā, Ķīnā, Vjetnamā, Madagaskarā un citur. Kanēļa koku audzē divus gadus, tad nogriež līdz saknei. Vēl pēc gada ap celmu saaug atvases, no kurām tad arī iegūst kanēļa miziņas, kuras žāvē, atbrīvo no raupjās ārējās kārtas un sagriež standziņās.

Kanēlis ir ļoti aromātisks, un tam ir asa, rūgti saldena garša. To diezgan plaši izmanto kulinārijā, pievienojot dažādiem saldajiem ēdieniem, karstvīnam un punšam, kafijas aromatizēšanai un arī sāļajiem ēdieniem – zivīm, gaļai.

Kanēli izmanto arī tautas medicīnā gremošanas un ēstgribas veicināšanai, pret sliktu dūšu, kā pretklepus līdzekli un nervu sistēmas nomierinātāju.

Noslēpumainā vēsture

Ēģiptē kanēli ieveda jau 2000 gadus pirms mūsu ēras. To dažādas tautas izmantojušas tempļos kā kvēpināmo upuri, kanēlis vairākās vietās minēts arī Bībelē. Mozus 2. grāmatā pravietis dod pamācību svaidāmās eļļas izgatavošanai un tās sastāvā minēts kanēlis. Arī Zālamana Augstajā dziesmā juteklīgi apdziedāts kanēlis, pēc kura smaržo viņa mīļotās drēbes. Mūsu ēras sākumā kanēlis maksāja ārkārtīgi dārgi, to dāvināja valdniekiem un augstmaņiem kā īpašu velti.

Interesanti, ka līdz pat viduslaikiem kanēļa iegūšana tika turēta noslēpumā. Arābi stāstīja leģendas par kanēļa putniem, kas vij savas ligzdas no kanēļa standziņām. Tās viņi atnesot pāri jūrām no nezināmas zemes. Cilvēki pie kanēļa varot tikt, ja putnus no ligzdas aizvilinot ar gaļu. Tie sanesot savās ligzdās tik daudz gaļas, ka ligzda nokrīt no klintīm un cilvēki var savākt kanēli.

Tikai 16. gadsimtā, kad portugāļi kolonizēja Ceilonu (Šrilanku), viņi atklāja, kur aug teiksmainais augs. Viņi noturēja kanēļa monopolu aptuveni 100 gadu. Pēc tam tas nonāca dāņu rokās, turpinājās kanēļa ievākšana savvaļā, un vietām to sāka arī audzēt. Pēdīgi Ceilona nonāca britu kontrolē, bet tolaik jau kanēļa audzēšana sāka izplatīties citos reģionos, turklāt izrādījās, ka līdzīgas īpašības kā Ceilonas kanēļkokam piemīt arī Ķīnas kanēļkokam, ko sauc arī par kasiju.

Prāta spējas, apmācība, Alcheimers

Kanēlim raksturīgā asā garša un smarža ir no cinnamaldehīda, kas sastāda 90% mizas ēterisko eļļu. Vēl kanēlis satur kumarīnu, kanēļskābi, cinamātu, eigenolu, etilspirtu, linalolu un katehīnus.

Mūsdienās dažādu valstu pētnieki noskaidrojuši, ka kanēlis normalizē organismā glikozes vielmaiņu un tādējādi neļauj tik ātri uzkrāties liekajiem taukiem. Protams, šis efekts nebūs vērojams, ja kanēli lietosiet kanēļmaizīšu, saldo ēdienu un cepumu veidā. Tas jālieto vai nu pie tējas, pie kafijas vai vienkārši pa ceturdtaļtējkarotei no rītiem. Kanēlis ne tikai veicina glikozes vielmaiņu, bet arī normalizē holesterīna līmeni. Kanēlis paaugstina mundrumu un veicina dzīvesprieku. Kanēlis ir ļoti noderīgs liekā svara nomešanai arī ar to, ka mazina apetīti un bada sajūtu. Šī garšviela arī lieliski attīra gremošanas sistēmu un kavē novecošanās procesus.

Arizonas universitātes (ASV) zinātnieki eksperimentos ar pelēm pat izpētījuši, ka cinnamaldehīds ir spējīgs cīnīties ar kolorektāliem (resnās un taisnās zarnas) audzējiem.

Savukārt Raša universitātes (ASV Čikāgā) pētnieki izpētījuši, ka kanēlis mazina smadzenēs Pārkisona slimībai raksturīgās izmaiņas un izpausmes.

Telavivas universitātes profesors Mihails Ovadija pierādīja, ka kanēlis paralizē vīrusu apvalku darbību un neļauj veidoties amiloīdu olbaltumvielām, kuru izgulsnējumi smadzenēs rada Alcheimera slimību.

Četrus mēnešus laboratorijas dzīvniekiem ar paaugstinātu amiloīdu sintēzi deva kanēli un viņām Alcheimera slimība neattīstījās. Piedevām nebija vērojamas arī nekādas blaknes.

Kam bīstams kumarīns

Eiropas Savienības pārtikas nekaitīguma aģentūra apstiprināja maksimālo pieļaujamo kumarīna diennakts devu. Šo vielu satur arī kanēlis. Kumarīns ir patīkamā smalkā smaržas nianse, kas piemīt žāvētam āboliņam, smaržīgam sienam un svaigām avenēm. Lielākos daudzumos kumarīns var darboties kā antikoagulants, kas kavē asins recēšanu. Tāpēc neiesaka kanēli lielākās devās lietot pirms plānotām ķirurģiskām operācijām. Kumarīnu galvenokārt satur Ķīnas kanēlis.

Kopumā kanēlis ir droši lietojama garšviela. Līdz četriem mēnešiem ilgi to lietojot pat pa tējkarotei dienā, nekāds kaitējums organismam rasties nevar. Tomēr ir daļa cilvēku, kuru aknas iedzimtības dēļ sliktāk pārstrādā kumarīnu – viņiem liela apjoma kanēļa lietošana var radīt saindēšanos un aknu problēmas.

Pašlaik nav izpētīta ilgstoša kanēļa lietošanas ietekme uz grūtnieču un jauno māmiņu, kas baro bērnus ar krūti, veselību. Tāpēc šajos gadījumos kanēli ieteicams lietot tikai kā garšvielu. Pusaudži un jaunieši vecumā no 13 līdz 18 gadiem var droši lietot līdz vienam gramam kanēļa katru dienu trīs mēnešus pēc kārtas – nekādu ļaunumu tas nenodarīs.

Dažādas receptes

Pret klepu un aizsmakumu

Lai ārstētu klepu, aizsmakumu un rīkles iekaisumu trīsreiz dienā lēnām nosūkā karoti medus, kam pievienota ceturtdaļtējkarote malta kanēļa.

Bronhīta ārstēšanai

Glāzē silta piena iejauc karoti medus un pustējkaroti kanēļa. Lēnām izdzer.

Maska pret pinnēm

Pret pinnēm gatavo medus un kanēļa masku, pievienojot tējkaroti malta kanēļa trīs ēdamkarotēm medus.

Matu stiprināšanai

Matu stiprināšanai gatavo masku no siltas olīvu eļļas, kam pievieno ēdamkaroti medus un tējkaroti kanēļa.

Pret locītavu sāpēm

Tautas medicīna iesaka uz sāpošām locītavām ziest plānā slānī kanēli, ka sajaukts vienādās attiecībās ar medu. Tomēr, ja patīkama sildoša efekts nav un rodas diskomforts, šo procedūru vajag pārtraukt.

Pret smēķēšanu un apetīti

Zobu irbulīšus, kas piesūcināti ar kanēļa eļļu, var košļāt cilvēki, kuri cenšas atmest smēķēšanu vai ievēro diētu. Bambusa vai koka irbulīšus liek hermētiskā traukā, pārlej ar kanēļa eļļu un atstāj uz diennakti. Pēc tam izliek uz neuzsūcošas virsmas un atstāj, līdz irbulīši kļūst sausi.

Pret trauksmi un depresiju

Aromterapijā kanēļa smarža kalpo, lai aktivizētu smadzeņu izzinošās funkcijas, uzlabotu iegaumēšanas spēju un uzmanību. Vienlaikus kanēļa aromāts spēj mazināt trauksmi un nomāktu garastāvokli.

Gremošanas veicināšanai un labākais asinsritei

Ķīnas tradicionālajā medicīnā kanēļkoka mizu lieto kā spēcinošu līdzekli pēc pārciestajām slimībām, pret vājumu, atveseļošanās periodā, gremošanas veicināšanai, šķebināšanas un vemšanas novēršanai, pret caureju. Saaukstēšanās gadījumā iesaka dzert uzlējumu pa pusglāzei 2 – 3 reizes dienā asinsrites stimulēšanai, īpaši roku un kāju pirkstos, pret muskuļu sāpēm un vīrusu un baktēriju izraisītām infekcijām. Kanēļa mizu sievietes lieto arī mēnešreižu veicināšanai, jo tā aktīvās vielas stimulē dzemdes muskulatūru un veicina asiņošanu.

Pret lieko svaru

Vakarā divas tējkarotes kanēļa sajauc ar tējkaroti medus un pārlej ar siltu tēju. Samaisa. No rīta tukšā dūšā izdzer šo uzlējumu.

Pret diabētu un paaugstinātu holesterīnu

No rītiem lieto pa pustējkarotei malta kanēļa. Jāuzmanās, ja lieto arī zāles cukura līmeņa mazināšanai – glikozes līmenis asinīs var nokristies par daudz.

Modeļu launags

Pustējkaroti kanēļa, pustējkaroti ingvera un mazu šķipsniņu sarkano piparu sajauc ar glāzi kefīra. Šis dzēriens veicina vielmaiņu un lieko tauku sadedzināšanu.

Imunitātes stiprināšanai

 Cilvēkiem, kas bieži sirgst ar elpošanas ceļu infekcijām un vīrusu slimību, profilaksei ieteicams pa šķipsniņai kanēļa katru rītu pievienot savai tējai vai kafijai.

Kāju un vēdera ādas tvirtumam

15 gramu jebkuru kosmētisko mālu sajauc ar tējkaroti kanēļa un diviem pilieniem apelsīna ēteriskās eļļas un nelielu daudzumu silta ūdens. Pirms ietīšanas procedūras āda jāattīra. Uzlabojas limfas attece, vielmaiņa ādā, tā kļūst tvirtāka un elastīgāka. Smērē uz problēmzonām, aptin ar pārtikas plēvi, sasedzas ar siltu segu un ļauj maisījumam iedarboties vienu stundu. Tad to nomazgā un uzsmērē pretcelulīta krēmu.

Anda Leiškalne