Lielā strutene (Chelidonium majus)

Stiprās zāles strutenes

Šo magones radinieci bija iecienījuši gan antīkie ārsti, gan burvji, gan alķīmiķi. Tās joprojām ir stipras zāles, ar kurām jāuzmanās, lai nesaindētos. Ir pamatotas cerības, ka strutenes iedvesmos zinātniekus jaunu pretvīrusu un pretvēža zāļu izveidei.

Magoņu dzimtas augu lielo struteni (Chelidonium majus)  sauc arī par varduli, vanduļi, asinspuķi, tūsku zālēm, sieviešu zālēm.

Ja nolauž strutenes stumbru vai lapu, lūzuma vietā izdalās spilgti oranža piensula, kas stipri krāso rokas un neglābjami notraipa drēbes, un tieši šai sulai piemīt izcilas ārstnieciskas īpašības.

No vēstures

Zinātniskais nosaukums Chelidonium cēlies, latīniski pārveidojot strutenes nosaukumu grieķu valodā χηλιδων, kas nozīmē – bezdelīga. Daudzas ārstu paaudzes, sākot no sengrieķu ārstiem, persiešu zinātnieka un ārsta Avicennas (Ibn Sina) (980.–1037.) un pat līdz XVIII gadsimtam ticēja, ka strutene ir noderīga acu slimību ārstēšanā.

Tas cēlies no leģendas, ka bezdelīgas ar strutenes sulu ārstē acis saviem aklajiem mazuļiem, pat ja tās būtu bijušas izdurtas. Romiešu zinātnieks Plīnijs Vecākais (23.–79.) esot rakstījis par to, ka šī bezdelīgu zāle sāk ziedēt, kad bezdelīgas atlido, un beidz ziedēt, kad tās aizlido. Tomēr ir vēl viena versija, kā radies strutenes latīniskais nosaukums – tas cēlies no vārda coelidonum un senlatīņu valodā nozīmē – debesu dāvana.

Sengrieķu zinātnieks un filozofs, botānikas tēvs Teofrasts (371. gadu p.m.ē.–287. gadu p.m.ē.) atstāja ziņas, ka strutene izmantota hepatīta, audzēju, aknu un aizcietējumu ārstēšanai.

Senās Romas ārsts, ķirurgs, rakstnieks un filozofs Galēns (130.–210.) ārstēja aknu iekaisumu ar struteņu sulu.

Avicenna rakstīja, ka strutenes ir veselīgi košļāt pret zobu sāpēm, bet to sula ārstē kataraktu. Mūsdienās nevajag darīt ne vienu, ne otru. Zobu sāpes strutenes gan var nomērdēt, taču neārstēs. Kataraktas gadījumos ir pilnīgi bezjēdzīgas, bet abos gadījumos var raisīt nevajadzīgu saindēšanos.

Tāpat Avicenna uzskatīja, ka strutenes, jo īpaši ar baltvīnu un anīsu, palīdz pret aknu iekaisumu, kas rodas no žultsvadu nosprostojuma (strutenes darbojas spazmolītiski un pie tā laika medicīnas iespējām, iespējams, tā bija labākā pieejamā ārstēšanas taktika. )

Senie arābi, lai pagatavotu acu zāles, jauca struteņu sulu ar medu, vārīja uz lēnas uguns, kamēr tā beidza putot un šķidrums kļuva līdzīgs medum. Ar šīm zālēm ieteica smērēt acis pēc iespējas biežāk.

Mūsdienās tā nevajag darīt – sāpes gan strutenes nomērdēs, bet problēmu neārstēs. Savukārt kataraktas ārstēšanai strutenes ir pilnīgi bezjēdzīgas.

Neparastā spilgti oranžā piensulas krāsa piesaistīja viduslaiku alķīmiķu uzmanību, un viņi no struteņu saknēm mēģināja iegūt zeltu, apstrādājot ar tām vienkāršākus metālus. Tomēr līdz mūsdienām struteņu sulu izmanto, lai pasargātu metālus no korozijas.

Burvji un dziednieki tic, ka paralēli ārstnieciskajam efektam strutene ir ar uguns maģiju un pasargājot no pazemes tumšo spēku ietekmes.

Kopš 16. gadsimta strutenes kultivēja ne vien kā ārstniecības, bet arī dekoratīvu augu. Arī Ziemeļamerikā strutenes tika ievestas jau 1672. gadā tieši kā līdzeklis pret kārpām.

Ukrainā ar struteņu novārījumu tvaicēja piena krūkas, lai tajos uzglabātais piens ilgāk saglabātos svaigs. Mūsdienu medicīna struteni atzinusi par pārāk indīgu tās izmantošanai, strutenes nekaitē tikai plankumainajiem briežiem.

Jau 1896. gadā krievu ārsts Deņisenko aprakstīja vairākus gadījumus, kad ar struteņu ekstraktu izdevies izārstēt vēzi. Tomēr ārstu interese par šīm brīnumzālēm drīz vien noplaka (ne vienmēr struteņu ekstrakts sniedza gaidītos rezultātus) visticamāk, tā sarežģītais ķīmiskais sastāvs bija pārāk mainīgs.

 Ievākšana

Ārstniecībā izmanto strutenes lakstus – stublājus ar lapām, ziediem un ziedpumpuriem, kā arī dažādas gatavības pakāpes augļiem. Struteņu lakstus ievāc ziedēšanas fāzē, kas Latvijā ilgst no maija līdz pat septembrim. Labākais ievākšanas laiks ir maijā un jūnijā. Strutene satur bioloģiski aktīvas alkaloīdu grupas vielas, kas uzkrājas tumsā, bet dienā to daudzums mazinās. Tāpēc šis augs jāvāc, svīstot gaismai un sausā laikā nogriežot vai nopļaujot 30 – 50 cm garas auga galotnītes bez rupjām stumbra daļām. Ēnā augušām strutenēm būs spēcīgāka darbība.

Strādājot ar strutenēm (gan vācot, gan vēlāk apstrādājot drogas), svarīgi pasargāt sevi. Lietojiet cimdus un mitru marles masku, lai pasargātu elpceļus no kairinošo ziedputekšņu iekļūšanas. Izvairieties pieskarties sejai un acīm. Izvēloties vietu žāvēšanai un vēlāk arī uzglabāšanai, jāraugās, lai tai nevar piekļūt bērni.

Lai gan ir lasīts, ka var vākt arī struteņu saknes, tomēr jāatceras, ka tās ir daudz indīgākas par lakstiem un ar atšķirīgu indīgo alkaloīdu buķeti.

Vācot strutenes, centieties tās nesablīvēt. Lakstus irdeni izklāj 3 – 5 cm plānā slānī un žāvē kaltēs 50 – 60 grādu temperatūrā vai labi vēdināmos bēniņos ar skārda jumtu, periodiski pārcilājot un apmaisot. Ja drogu izklāj biezā slānī un žāvē lēni, tad tā samelnē, sadzeltē un bojājas.

Droga ir izžuvusi, ja, lokot stumbru, tas lūst.  Tad to var saiņot papes kastēs vai papīra maisos. Drogas derīguma termiņš ir trīs gadi. Strādājot ar šo drogu, neaizmirstiet par cimdiem un mitru marles masku, un pēc tam rūpīgi jāmazgā rokas ar ūdeni un ziepēm.

Kā drogu var izmantot arī svaigu auga sulu, ziemai to saglabā, vai nu konservējot ar degvīnu vai spirtu. Viens no struteņu sagatavošanas veidiem ir fermentēšana – fermentē vai nu jau izspiestu sulu, vai to nolej no fermentētiem lakstiem. Šis sagatavošanas veids ļauj mazināt indīgumu, bet uzlabo efektivitāti.

Ko satur?

Magoņu dzimta, pie kuras pieder arī strutenes, ir bagāta ar specifiskiem alkaloīdiem. Strutenes satur apmēram 20 dažādus alkoloīdus – helidonīnu, homohelidonīnu, protopīnu, sparteīnu un citus. Lakstos ir 0,97–1,87 % alkaloīdu, saknēs – 1,9 – 4,14 %. Tikai saknēs sastopami alkaloīdi: helitrīns, sangvinarīns.

Izpētīts, ka lakstos atrodamais alkoloīds benzofenantridīns var izraisīt apoptozi (programmēto šūnu nāvi) vīrusu pārveidotās vai ļaundabīga audzēja izmainītās šūnās, veselās šūnas atstājot neskartas.

 Galvenais strutenes (Chelidonium majus) alkaloīds ir helidonīns. Tas pēc savas ķīmiskās uzbūves līdzīgs magoņu alkaloīdiem papaverīnam un morfijam. Helidonīns un homoelidonīns līdzinās papaverīnam arī pēc savas iedarbības uz sirdi un muskuļiem un līdzīgi papaverīnam novērš gludās muskulatūras spazmas.

To uzskata par mazāk toksisku, salīdzinot ar pārējo alkaloīdu buķeti, ievērojami mazina sāpes, nomāc nervu sistēmas aktivitāti, darbojas nomierinoši, novērš spazmas, samazina asinsspiedienu un palēnina pulsu.

Gan helidonīns, gan homohelidonīns, vietēji iedarbojoties, paralizē jušanas nervu receptorus un šādā veidā iedarbojas atsāpinoši. Palēnina un padziļina elpošanu.

Savukārt alkoloīds protopīns pazemina veģetatīvās nervu sistēmas reaktivitāti, tonizē dzemdes gludo muskulatūru tonusu (atšķirībā no helidonīna)

Saknēs atrodamais sangvinarīns ir īpaši toksisks – pēc īslaicīgas narkotiskas iedarbības izraisa krampjus, veicina zarnu trakta peristaltiku, siekalošanos.

Strutenes satur karotīnu, askorbīnskābi (C vitamīnu), rūgtvielas, flavonoīdus, saponīnus un organiskās skābes – helidonskābi, ābolskābi, citronskābi, dzintarskābi un sveķvielas. Oranžā piensula satur proteolītiskos fermentus.

Kur lieto?

Strutenēm galvenokārt ir spazmolītiska, viegla pretsāpju, nervu sistēmu nomierinoša, žultsdzenoša, pretmikrobu, pretvīrusu un onkostatiska iedarbība.

Tās noņem sāpes un spazmas gremošanas traktā, novērš gāzu uzkrāšanos zarnās.

Sausās drogas ieteicamā diennakts deva, ko nevajadzētu pārsniegt, ir 2–3 g (1 ēdamkarote). Lietošanu iekšķīgi ieteicams saskaņot ar ārstu. Ja lieto ilgāk nekā četras nedēļas, vēlams veikt aknu bioķīmiskos testus (asins analīzes).

Agrāk strutenes, pēc ārsta norādījuma, lietoja ādas tuberkulozes, sejas ādas tuberkulozes, reimatisma, kārpu, kondilomu, balsenes papilomatozes, varžacu, ekzēmas, ēdes, ādas vēža ārstēšanai un pret ādas brūnajiem (vecuma) plankumiem. Izmantoja arī svaigu augu vai tā sulu.

Eksperimentos ar dzīvniekiem strutenes ekstrakti, lokāli lietoti, uzrādījuši pretaudzēju aktivitāti. Tiem ir arī labi dokumentēta pretvīrusu aktivitāte, iedarbojas uz Herpes simplex, vairākiem adenovīrusiem, poliomielītu. Novērota pat pretgripas aktivitāte. Pētot strutenes alkaloīdu protoberberīnu, tam atrasta aktivitāte pret audzējus izraisošo RNS vīrusu reverso transkriptāzi. Proti, protoberberīns dažiem vīrusu veidiem atņem iespēju “iebūvēt” šūnu kodolos esošajā DNS kļūdas, kas šūnu dalīšanos padara organismā nekontrolējamu, un attīstīties audzējam.

Psoriāzes ārstēšanai struteni izmanto karstās vannās vai ziedes veidā, paralēli dzerot pa 10–12 pilieniem konservētas strutenes sulas.

Struteni izmanto arī niezošu čūlainu dermatožu ārstēšanai apliekamajos, vanniņās, kompresēs, apmazgājumos, izmantojot svaigu augu uzlējumu vai lakstu novārījumu. Pēc pāris dienām, kad nieze pazūd, slimo vietu vanno un ieberzē ar struteņu ziedi, kas sekmē ādas attīrīšanos un atjaunošanos.

Tautas medicīnā svaigu lakstu uzlējumu vai sulu lieto pret dažādām zvīņēdes formām, ādas tuberkulozi, vēzi un kašķi. Gatavo uzlējumu kompresēm, apmazgājumiem vai izmanto svaigu vai konservētu sulu atšķaidījumā 1:4. Var lietot struteņu sulas ziedi.

Uzmanību – indīga!

Strutenes preparātus ir iespējams arī pārdozēt. Jāpatur prātā, ka, iekšķīgi lietoti arī pareizās devās, tie nedaudz palēnina pulsu, pazemina arteriālo asinsspiedienu un paplašina koronāros asinsvadus. Dažos gadījumos tas nav vēlams.

Saindējoties ar struteni, var parādīties šķebināšana, vemšana, kolikas un caureja.

Tāpēc, tās vācot, ir jālieto cimdi, jāizvairās pieskarties sejai un acīm, jāvelk samitrināta marles maska. Izvēloties vietu žāvēšanai un vēlāk arī uzglabāšanai, jāraugās, lai tai nevar piekļūt bērni.

Strutenes lakstu uzlējumu nedrīkst lietot grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā. Grūtniecēm tas var veicināt abortu, jo strutenei piemīt dzemdi tonizējoša iedarbība.

Sula dažkārt var izraisīt ādas iekaisumus. Arī lietojot struteņu tēju, var notikt saindēšanās, kas sākas ar sliktu dūšu, vemšanu, caureju. Smagos gadījumos iespējama pat nervu sistēmas paralīze un nāve.

Cūkas, kas saēdušās strutenes, ne tikai novārgst, bet paliek arī kurlas.

Visindīgākā struteņu daļa ir saknes, tāpēc labāk neriskējiet, ja vien neesat zinātnieks, kas uz laboratorijas dzīvniekiem pēta atsevišķu no standartizēta ekstrakta izolētu struteņu alkaloīdu iedarbību. Atcerieties – tāpat kā katram no mums individuāli atšķiras, piemēram, pirkstu nospiedumi, tāpat var atšķirties arī aknu atindēšanas spējas. Tāpēc viens organisms ar strutenes indēm tiks galā vieglāk, kamēr cits var ļoti smagi saindēties. Neriskējiet!

RECEPTES:

Sula no lakstiem un saknēm

Savāc ziedošus augus ar visām saknēm (tajās ir vairāk alkoloīdu, tāpēc jārēķinās, ka šī sula būs zināmā mērā stiprāka un indīgāka). Lakstus rūpīgi noskalo, saknes notīra un labi nomazgā, tad lieko ūdeni nopurina, un lakstus apžāvē. Auga lakstus un saknes samaļ gaļas maļamajā mašīnā, mehāniski izspiež sulu, un to attiecībās 1:1 sajauc ar 45% degvīnu.

Iegūto preparātu pilda nelielās tumša stikla pudelēs, aizvāko un ne ilgāk kā pusgadu uzglabā ledusskapī. Spirts nepieciešams, lai sula nesarūgtu, un fizioloģisko aktivitāti tā saglabā apmēram sešus mēnešus. Pa 10 – 12 pilieniem 2 – 3 reizes dienā lieto kā pretiekaisuma un pretsāpju līdzekli gremošanas trakta darbības traucējumu, spastiska bronhīta, gludās muskulatūras spazmu novēršanai un kā žultsdzenošu līdzekli.

Strutenes ekstrakts

Struteņu lakstus (bez saknēm) samaļ, sajauc ar 90% spirtu, ļauj 5 – 7 dienas ievilkties, tad izspiež sulu, nostādina, nofiltrē nogulsnes un pilda tīrās stikla pudelēs, aizkorķē un uzglabā ledusskapī.

Šādu sulu lieto pa 10 – 12 pilieniem 2 – 3 reizes dienā.

Strutenes ziede

Strutenes ekstraktu samaisa ar cūku taukiem, uz vienu daļu ekstrakta ņemot  3 – 4 daļas vazelīna vai lanolīna.

Strutenes uzlējums

Ņem ēdamkaroti drogas, pārlej ar glāzi verdoša ūdens. Uzlējumam ļauj ievilkties divas stundas, tad to nokāš un lieto kopā ar medu pa ēdamkarotei trīs reizes dienā.

Strutenes izvilkums

Ņem tējkaroti žāvētu lakstu, pārlej ar siltu ūdeni, ļauj ievilkties dažas stundas un lieto pa trešdaļglāzei trīs reizes dienā pirms ēšanas.

Strutenes novārījums

Uz 0,55 – 10 gramiem drogas ņem pusglāzi verdoša ūdens.

Fermentēta struteņu sula

Nešļavu strutenes lakstu izmaļ caur gaļasmašīnu, nokāš, iegūto sulu salej burkā un uzliek vāku. Šo sulu tur tumšā, siltā vietā. Par fermentācijas procesu liecinās skābsienam raksturīgā smarža. Aptuveni pēc desmit dienām rūgšanas process beidzas un saturs noslāņojas, virspusē redzams dzidrs dzeltens šķidrums. Šo šķidrumu salej pudelēs un aizkorķē. Fermentētā strutenes sula saglabājas dzidra vairākus gadus un vienmēr palīdz, ja iekož kāds kukainis un vieta sāk augt, ja ieskrāpē kaķis. Sulā samērcē salvetes gabaliņu un piesaitē šai vietai. Pārsēju tur astoņas stundas. Ja nepieciešams, tad pārsien ar svaigu.

Ja konstatēts žultspūšļa iekaisums, žults sastrēgums, arī pie onkoloģiskām kaitēm ārsta uzraudzībā šo sulu var lietot pa 15 – 20 pilieniem uz glāzi ūdens trīs reizes dienā. Uzmanīgi – strutenes preparāti var kaitēt aknām, tāpēc tos dozē pilienos, nelieto ilgstoši un ņem vērā katra pacienta aknu veselību.

Fermentētu struteņu sula

Iedarbība – pretvīrusu un lokālo imunitāti attīstoša. Veicinot pareizo apoptozi (programmētā šūnu nāve) un iznīcinot tikai vīrusu pārveidotās un vēža šūnas. Cita starpā, arī kārpu šūnas – ar dažādiem papilomas vīrusu tipiem.
Svaigus, tīrus, bet ne mitrus struteņu lakstus sastampā pilnu trīslitru burku, ļoti blīvi. Sagatavošanas procesā strutenes nedrīkst saskarties ar metālu – ne nazi griešanai, ne stampu, ne karoti. Aizvāko (ar plastikāta vai stikla vāku) un noliek tumšā siltā vietā. Ļauj fermentēties. Pēc kāda laika šķiet, ka lapas sapelē, tad tās pazūd un parādās tumšbrūns šķidrums. Kad fermentēšanās process pilnībā beidzies (apmēram pēc mēneša), šķidrumu nolej, izfiltrē. Glabā stikla traukā ledusskapī. Lieto ārīgi uz kārpām, vecuma plankumiem. Arī uz sejas.

Strutenes augu aizsardzībai

Sagriež vienu kilogramu struteņu lakstu un sakņu, aplej ar 10 litriem auksta ūdens. Ļauj divas diennaktis ievilkties. Nokāš un izvilkumam pievieno 1 tējkaroti joda tinktūras. Smidzina tomātus pret fitoftoru, atkārto ik pēc 10 dienām. Struteņu izvilkumu izmanto arī pret miltrasu.

Struteni stāda dārzā blakus dārzeņiem un ogām – tā atbaida daudzus kaitēkļus.

Svaiga struteņu sula pret kārpām
Kārpu smērē ar svaigu struteņu sulu divas reizes dienā - no rītiem un vakaros. Šādu ārstēšanās kursu turpina 7 - 14 dienas. Pietiek ar to sulu, kas pēc neliela zariņa nolaušanas sūcas no strutenes lūzuma vietas.

Anda Leiškalne

Lasi arī Pubmed https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/8870028

Apskati Latvijas daba: https://www.latvijasdaba.lv/augi/chelidonium-majus-l/
Nosaukumi citās valodās: latviski: lielā strutene

angliski: greater Celandine

vāciski: Großes Schöllkraut

zviedru: skelört

igauņu: harilik vereurmarohi

lietuviešu: didžioji ugniažolė

krievu: чистотел большой