Garšvielas pļavā

Garšvielas pļavā un mežā

Ārstniecības amoliņš Melilotus officinalis

Divgadīgs tauriņziežu augs, sastopams bieži laukmalās, sausās pļavās, zied sīkiem dzelteniem ziediem, kas sakārtoti garās ziedkopās.

Izmanto lakstu galotnes, lapas un ziedus. Ziediem un lakstiem ir patīkama siena smarža un nedaudz sveķaina garša.

Amoliņa lapas var lietot auksto zupu un salātu gatavošanā, kaltētus ziedus kā garšvielu sieriem, kartupeļu un sēņu zupām, miltu izstrādājumiem, gaļas un zivju ēdieniem, kā arī alkoholisko dzērienu aromatizēšanai. Amoliņu nav ieteicams lietot grūtniecēm.

Divšķautņu asinszāle Hypericum perforatum

Šo ārstniecības augu var lietot arī kulinārijā kā garšvielu tonizējošu dzērienu un zivju ēdienu gatavošanā. Ziedus var lietot kā pārtikas krāsvielu liķieru, balzamu un citu alkoholisko dzērienu gatavošanai. Asinszāle palielina cilvēka jutīgumu pret gaismu un ultravioleto starojumu, tāpēc to nav ieteicams lietot vasarā, jo sevišķi cilvēkiem, kam ir tendence saulē apdegt. Arī grūtniecēm nav ieteicama.

Parastais biškrēsliņš Tanacetum vulgare

Daudzgadīgs asteru dzimtas augs, kuru var pazīt pēc maziem, dzeltenām podziņām līdzīgiem ziediem, kas sakopoti čemurā.

Biškrēsliņa lapas gaļas ēdieniem dod rozmarīnam līdzīgu smaržu. Pievieno rabarberiem saldajos ēdienos. Tomēr jāatceras – biškrēsliņš ir nedaudz indīgs augs, un to var lietot pavisam nelielos daudzumos.

Parastais cigoriņš Cichorium intybus

Daudzgadīgs asteru dzimtas augs, ko var pazīt pēc skaistajiem gaišzilām margrietiņām līdzīgiem ziediem. Sastopams ceļmalās, gar upēm, laukos. Ir arī no savvaļā sastopamām formām izveidotas kultūrauga šķirnes.

Kulinārijā izmanto gan svaigās jaunās piezemes lapas salātos vai vāra un ēd ar sviestu. Ziedus izmanto salātu dekorēšanai, pumpurus var marinēt. Svaigas saknes var marinēt, no kaltētām un grauzdētām gatavo cigoriņu kafiju, var izmantot kā garšvielu saldējumam un citiem ēdieniem.

Dievkociņš Artemisia abrothanums

Daudzgadīgs asteru dzimtas augs. Kopš senatnes iecienīts dekoratīvs augs ar smalkām, dillei līdzīgām lapām. Visaromātiskākais vērmeļu ģints augs. Medicīniski iedarbība līdzīga vērmelēm, bet kulinārijā smalki saberztas lapas izmanto salātu, dažādu mērču, majonēzes, gaļas ēdienu, miltu izstrādājumu, dzērienu un etiķa aromatizēšanai, kā arī kūpinot gaļu un zivis. Dievkociņa zari telpās aizbaida mušas, bet zem paklāja novietoti kaltēti zari aizbaida kodes un citus kaitēkļus.

Dzeltenā kaķpēdiņa (dzeltenā salmene) Helychysum arenarium

Daudzgadīgs līdz 30 centimetrus augsts augs ar dzelteniem, sausiem ziediņiem. Sastopams priežu mežos, sausās pļavās, atmatās. Gan dekoratīvs gan ārstniecības augs, kuru var lietot kulinārijā. Neliela kaķpēdiņu piedeva gaļas ēdieniem un rīsiem piešķir tiem pikantu, indiešu virtuvei raksturīgu garšu. Ziedus var izmantot kā krāsvielu safrāna un kurkumas vietā.

Parastā kalme Acorus calamus

Svaigus vai kaltētus kalmju sakneņus var izmantot dzērienu, ievārījumu, kompotu, konditorejas izstrādājumu aromatizēšanai kā ingvera, kanēļa un muskatrieksta aizvietotāju. Nelielos daudzumos var izmantot laurlapu vietā. Kalmes nav ieteicamas grūtniecēm.

Ārstniecības kliņģerīte Calendula officinalis

Kliņģerīšu ziedu tējas izmanto kā pretiekaisuma un žults dzenošu līdzekli, kā arī dermatoloģijā un sieviešu kaitēm. Ar kliņģerītēm aromatizētu eļļu lieto masāžā.

Kliņģerīšu ziedus var izmatot salātu dekorēšanai, svaigas lapas var ēst salātos un pievienot dārzeņu sautējumiem. Kaltētu kliņģerīšu ziedu pulveri var izmantot kā pārtikas krāsvielu mīklas, sviesta un siera iekrāsošanai kurkumas vai safrāna vietā.

Parastā ķimene Carum carvi

Latvijā, pļavās, bieži sastopams augs, to audzē arī kā kultūraugu, un ir izveidotas šķirnes.

Jaunas ķimeņu lapas un saknes kopā ar citiem garšaugiem ēd salātos, pievieno zupām, gaļas ēdieniem, Sēklas izmanto dzērienu aromatizēšanai, Jāņu sierā, maizes cepšanai, kāpostu skābēšanai, biešu marinēšanai, kāļu ēdienu gatavošanai. Garšīga, gremošanu normalizējoša ir ķimeņu tēja, ķimenes izmanto liķiera Allažu ķimelis pagatavošanai.

Ārstniecības lupstājs Levisticum officinale

Daudzgadīgs čemurziežu lakstaugs, kuru izsenis audzē pie lauku mājām. Svaigas vai kaltētas lupstāja lapas un jaunos dzinumus pievieno salātiem, mērcēm, zupām, kā arī gaļas, zivju un dārzeņu ēdieniem. Īpatnēju sukādi iegūst, vārot lupstāju jaunos dzinumus biezā cukura sīrupā un pēc tam notecinot, un apžāvējot siltā vietā.

Maltas lupstāja sēklas nelielā daudzumā var pievienot dažādiem salātiem, kartupeļu biezenim, rīsiem, konditorejas izstrādājumiem, maizei, sieriem. Lupstāja sakni var izmantot kā selerijas aizstājēju pie gaļas un dārzeņu ēdieniem, to var arī marinēt. Lupstāju medicīnā izmanto kā urīndzenošu līdzekli, tas veicina gremošanu, mazina zarnu kolikas, regulē sirdsdarbību. Lieto pret kāju tūsku, podagru un reimatismu, kā arī atkrēpošanai, pret impotenci, aizkavētām mēnešreizēm. Grūtniecēm un cilvēkiem ar akūtu nieru iekaisumu no lupstāja lietošanas jāatturas.

Mazais mārsils Thymus serpyllum

Kā violeti ziedoša velēna mārsils sastopams gan priežu silos, gan mežmalās, sausās pļavās. Tas ir iecienīts ārstniecības augs un arī garšaugs. Saukts arī par lauka timiānu.

Mārsilam ir antibakteriāla, nomierinoša iedarbība, tas ir labs līdzeklis sausa klepus mīkstināšanai.

Svaigas vai kaltētas mārsila lapas nelielās devās pievieno dārzeņu, sevišķi pākšaugu ēdieniem, gaļas zupām, biezpienam, sieriem, rūgušpienam. To var pievienot miltiem, kurus izmanto, apvārtot zivis pirms cepšanas.

Pārlieku ar mārsila lietošanu nevajag aizrauties grūtniecēm un cilvēkiem, kas slimo ar vairogdziedzera slimībām.

Smaržīgā mārsmilga Hierochloe odorata

Latvijā smaržīgās mārsmilgas, sastopamas mežmalās, palieņu pļavās, izcirtumos. Tās ir skaistas, spēcīgas smilgas ar vaniļai raksturīgu, līdzīgu smaržu, bieži vien sarkanbrūnu nokrāsu. Ne mārsmilgu latīniskais nosaukums, burtiski, no grieķu valodas tulkojot, nozīmē – svēti smaržojošā zāle.

Krievu tautas medicīnā iesaka smaržīgās mārsmilgas tēju gremošanas uzlabošanai. Mārsmilga Francijā lietota arī kā aromatizētājs zivju pagatavošanai, saldumiem, tabakai, arī parfimērijā.

Piparmētra Mentha piperita

Kulinārijā plaši un daudzpusīgi izmanto svaigas un žāvētas piparmētru lapas, kā arī stublāju galotnes. Piparmētru pievieno ēdieniem, gatavojot saknes, dārzeņus un salātus, gaļas un zivju ēdienus, zupas, mērces, konservus. Svaigu tomātu salāti, kuriem pievienotas sakapātas piparmētru lapas un aizdarīti ar eļļu, pārsteidz ar svaigu, mazāk pierastu garšu.

Angļi tradicionāli pieliek piparmētru jēra gaļas ēdieniem. Piparmētru var pievienot skābētiem ēdieniem, zirņu zupām un citiem smagiem ēdieniem, jo piparmētras veicina sāta sajūtu un mazina gāzu veidošanās zarnās.

Piparmētra ir svarīga sastāvdaļa garšvielu maisījumos, piemēram, girosa pagatavošanā. Piparmētra ir lieliska piedeva saldajiem ēdieniem, un to izmanto ievārījumu, kompotu un želeju pagatavošanā. Svaigas auga lapiņas noder arī dažādu veidu ēdienu garnēšanai – dekorējot gan gaļu, gan saldēdienus.

Piparmētras var likt telpās zem paklājiem – to smarža rada patīkamu smaržu un aizbaida kodes.

Ārstniecības pienene Taraxacum officinale

Svaigas jaunās pieneņu lapiņas var likt uz sviestmaizēm, izmantot salātos, ar dzeltenajiem pieneņu mēlziediņiem pārkaisīt salātus. Jaunos, neatplaukušos pieneņu ziedpumpurus var marinēt un lietot kaperu vietā.

Parastais rasaskrēsliņš Alchemilla vulgaris

Svaigas lapas kopā ar citiem zaļumiem pievieno salātiem.

Parastā raudene Origanum vulgare

Latvijā mežmalās, pauguros un nogāzēs samērā bieži izplatīts augs, ko var pazīt pēc violeti rozā ziedu čemuriem un raksturīgi smaržojošām lapām. Var audzēt dārzos.

Svaigas vai kaltētas lapas lieto dažādiem salātiem, kartupeļu un pākšaugu ēdieniem. Pievieno mājas desām, pastētēm, sieriem. Rada picai tās raksturīgo smaržu un garšu. Ir gaļas ēdienu garšviela. Izmanto kopā ar apiņiem alus aromatizēšanai. Raudene ietilpst Provansas un Meksikas garšvielu maisījuma sastāvā. Sader kopā ar timiānu, ķiplokiem un asajiem pipariem.

Maurloks Allium schoenoprasum

Latvijā savvaļā sastopams galvenokārt Daugavas ielejā, Sarkanās grāmatas 3. kategorijā – to saprātīgos daudzumos savvaļā drīkst plūkt pašu patēriņam, bet nedrīkst raut pārdošanai. Bieži kultivē dārzos. Šim augam ir smalki lociņi, kurus izmanto, līdzīgi kā sīpollokus, biezpiena un citu ēdienu pārkaisīšanai. Violetos maurloka ziediņus izmanto salātu dekorēšanai.

Maurlokus neiesaka vārīt.

Mežloks jeb laksis Allium ursinum

Latvijā savvaļā reti sastopams. Sarkanās grāmatas 3. kategorijā – to saprātīgos daudzumos savvaļā drīkst plūkt pašu patēriņam, bet nedrīkst plūkt pārdošanai. Bieži kultivē dārzos.

Izmanto vasaras pirmajā pusē svaigā veidā. Maiga ķiploku garša, to lieto kā garšvielu ķiploku vietā pie salātiem, zupām un citiem ēdieniem. Labi sader ar tomātu garšu, var gatavot tonizējošus salātus ar kefīru.

Parastā vībotne Artemisia vulgaris

Šo Latvijā bieži sastopamo augu lieto gan ārstniecībai, gan kā garšaugu. Nomierinošs, sāpes mazinošs līdzeklis, ar organismu spēcinošu, baktericīdu iedarbību. Rūgtvielas veicina ne tikai gremošanu, bet arī dzemdību darbību.

Svaigas vībotnes lapas un neizplaukušus ziedu kurvīšus nelielās devās īsi pirms gatavības liek pie trekniem ēdieniem un marinādēm, kurās mērcē gaļu pirms sautēšanas un cepšanas. Vībotņu sakneņiem ir vircota garša, tos var lietot muskatriekstu vietā. Ar vībotņu lietošanu pārlieku aizrauties nevajag – tās tomēr ir nedaudz indīgas. Jo sevišķi vībotnes nevajag lietot grūtniecēm, ja vien ar to palīdzību nav iecerēts stimulēt dzemdību darbību.

Parastā vīgrieze Filipendula ulmaria

Vīgriežu ziedus var izmantot dzērienu un ievārījumu aromatizēšanai, bet lapas – zupu garšas uzlabošanai.

Ārstniecības ziepjusakne Saponaria officinalis

Ceļmalās, nezālienēs, upju krastos bieži sastopams augs, audzē dārzos, no kurienes pārgājis savvaļā. Izmanto medicīnā – ārīgi kompresēm vēnu iekaisumu gadījumos un jūtīgas sejas ādas tīrīšanai. Ziepjusaknes novārījumu var izmantot ziepju vietā delikātu tekstilizstrādājumu tīrīšanai. Svaigus ziedus var izmantot kulinārijā salātu dekorēšanai, bet, ziepjusakni pievienojot alum, rodas noturīgākas putas. Austrumu zemēs izmanto kā emulgatoru tahinas (sezama) halvas ražošanai, jo tā stabilizē dažādu sastāvdaļu vienmērīgu sajaukšanos. Pārlieku ar ziepjusaknes iekšķīgu lietošanu nav vēlams aizrauties – saponīni, kas puto līdzīgi kā ziepes, var veicināt arī sliktu dūšu, vemšanu un caureju. Lielākos daudzumos lietota, var izraisīt saindēšanos.

Anda Leiškalne