Alkšņi - baltalksnis (Alnus incana) un melnalksnis (Alnus glutinosa)

Alkšņi – dabas zāles

Pat visaukstākajā ziemas spelgonī un vēl martā iespējams ievākt lielisku ārstniecības līdzekli – alkšņu čiekuriņus. Pie mums savvaļā aug gan baltalksnis (Alnus incana), gan melnalksnis (Alnus glutinosa), kas atšķiras pēc mizas un lapām. Ārstniecībai var ievākt abu sugu kopaugļus jeb „čiekuriņus”.

Izdarot arheoloģiskos pētījumus mūžīgā sasaluma zonā Sibīrijā, tika atrasts mamuts (vecums – aptuveni 39 000 gadu), kura kuņģa saturā konstatēja alkšņu, arī bērzu un citu koku lapu paliekas. Ir zināms, ka Latvijā alkšņi auguši pat pirms ledus laikmeta.

Mītiskais un senais

Par alkšņu vērtību zināja tālā senatnē. Druīdi ir novērtējuši sarkano krāsvielu. Ir konstatēts, ka senie vikingi savām laivām dažas detaļas izgatavoja no alkšņa koksnes.

Alksnis ir arī seno ķeltu mēness kalendāra astroloģiskā zīme (18. marts – 14. aprīlis). Ķeltu mitoloģijā alksni saista ar āzi – lielu gigantu un varenu karali senajā Britānijā. Senā mītā “Koku kauja” alksnis cīnās pirmajās rindās, kas runā par alkšņa mēnesī dzimušajiem piemītošo drosmi. Īrijas pamatiedzīvotājiem bija uzskats, ka nocirst svēto koku ir noziegums. Kas to izdarīja, bija atbildīgs par visām nelaimēm, kas piemeklēja ciemu. Tādam cilvēkam arī draudēja iespēja, ka viņa mājoklis nodegs.

Krievijas tautai udmurtiem alksnis bija arī svētais koks. To dēvēja arī par “koku – dvēseli”, jo kokā it kā iemājo mirušo cilvēku dvēseles.

Pēc seniem latviešu ticējumiem, ar alkšņiem nepušķo māju, nevij vainagos, neizmanto būvniecībā. Iepriekšējos gadsimtos baltalksni visvairāk izmantoja pavardu un krāšņu kurināšanai, gaļas un zivju žāvēšanai. Saimnieces no alkšņa mizas, lapām un skarām ieguva krāsvielu dzijām.

Pirms 100 gadiem laukos katrā virtuvē līdzās māla bļodām bija arī melnalkšņa koka bļodas. Melnalkšņa koksne saskarē ar produktiem neradīja īpašu piegaršu, tāpēc no tās gatavoja piena spainīšus un sviesta bunduļus, greba ikdienā lietojamus traukus. Senāk melnalksnis ūdens izturības dēļ izmantots aku grodiem, pāļiem un notekām. Lapas izmantotas piena trauku dezinfekcijai.

Noderīgs saimniecībā

Joprojām baltalkšņi iecienīti kā labs koks gaļas izstrādājumu žāvēšanai, savukārt melnalkšņa sārtā koksne ir vērtīgāka, sevišķi lietām, kam jāiztur ilgstošs mitrums, – muciņām un ķipīšiem.

Arī baltalksnim piemītošās antibakteriālās īpašības vēl arvien izmanto tautas medicīnā. Lai gan vairākos ticējumos ir pretruna, alkšņus tomēr izmanto pirtsslotām. Tām ir ādu attīroša, dziedējoša un pretiekaisuma iedarbība. Svaigo alkšņa slotiņu tvaiki sekmīgi ārstē elpceļu slimības.

Mūsdienās no melnalkšņa ražo finieri, apdares materiālus un mēbeles, bet baltalksni izmanto sērkociņu, finiera, celulozes, plastificētās koksnes un mēbeļu ražošanā. Mūsdienās no baltalkšņa iegūst ne tikai malku un šķeldu apkurei, bet arī kvalitatīvu ogli zīmēšanai, no mizām miecvielas, bet pašu koku pat īpaši audzē gravu un krastu nostiprināšanai.

Zemes dzīvīgumam

Alkšņiem piemīt brīnumaina īpašība uzturēt zemes dzīvīgumu. Kamēr strauta, mazas upītes vai grāvja malā aug alkšņi, pa to tek ūdens, un apkārt mīt dzīvība. Ja alkšņus nocērt, tad ūdens upītē pazūd, dzīvība iznīkst, bet pati ūdenstece pārvēršas par tādu kā pilsētas notekgrāvi, kas parasti ir sauss un nedzīvs, tikai lietus laikā pa to noplūst liela straume. Alkšņi ar stiprajām mietsaknēm lieliski nostiprina upīšu, strautu un grāvju krastus.

Nekoptos grāvjos un laukos ātri saaug alkšņi – tie ir ātraudzīgi koki ar mīkstu, ne pārāk kvalitatīvu, stumbra trupei bieži pakļautu koksni. Tomēr biomasu tie pieaudzē rekordtempos un uzlabo zemes auglību.

Alkšņiem ziema ir būtisks gadalaiks – tie savas sēkliņas izkaisa uz sniega. Tam kūstot, ūdens tās nogādā uz kādu citu vietu, kas dažreiz var būt visai tālu no mātes koka.

Latvijas Dendroloģijas biedrība bija izvēlējusies melnalksni par 2008. gada koku.

Oficiālajā un tautas medicīnā

Oficiālajā medicīnā lieto pārkoksnētas sievišķās augļkopas (čiekuriņus), bet tautas medicīnā – arī lapas, jaunās lapiņas, spurdzes un mizu.

Alkšņu čiekuriņus ievāc rudenī pēc lapu nobiršanas vai ziemā (arī martā), kad tie pilnībā nogatavojušies Nokritušos čiekuriņus neievāc, jo tiem nav dziednieciskas vērtības. Pēc ievākšanas kaltē. Uzglabāšanas laiks – četri gadi. Mizu ievāc pavasarī vai vasaras pirmajā pusē, pēc ievākšanas kaltē nepārsniedzot 60 grādus. Lapas ievāc agri pavasarī.

Ko satur?

Melnalkšņu augļkopās ir daudz miecvielu tanīna un pat līdz 3,7% gallusskābes. Tie satur triterpenoīdus, steroīdus, fenolkarbonskābes, miecvielas, kumarīnu, flavonoīdus, taukskābes, alifātiskos spirtus.

Miza satur miecvielas, ēteriskās eļļas, triterpenoīdus, steroīdus, vitamīnu PP.

Lapas satur ne tikai miecvielas, bet arī steroīdus, flavonoīdus, kumarīnus, skābes, tostarp askorbīnskābi jeb C vitamīnu.

Iedarbība

Alkšņu preparātiem piemīt savelkoša, pretiekaisuma, pretmikrobu, asiņošanas apturēšanas, brūču sadziedēšanas, sviedrējošas īpašības. Mazina noslieci uz alerģiju, tostarp pārtikas alerģiju. Novērš rūgšanas procesus zarnās.

Oficiālā medicīna iesaka caurejas ārstēšanai, akūta un hroniska kolīta ārstēšanai, ārīgi – mutes dobuma skalošanai.

Tautas medicīnā lapas izmanto kā apliekamos un sviedrējošu līdzekli pret reimatismu, podagru un locītavu sāpēm, kā arī paplašinātu vēnu ārstēšanai. Lapu pulveri lieto apkaisījumiem pret kāju pirkstu izsutumiem. Līdzīgi lieto pavasarī ievāktu jauno alkšņu mizu. Kājas vanno siltā lapu uzlējumā, lai mazinātu to svīšanu.

Locītavu sāpju mazināšanai akūtos periodos iesaka gulēt uz svaigu alkšņu lapu paklāja.

Jaunās lapiņas, kamēr tās vēl ir lipīgas, tautas medicīnā izmanto kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas, aizkuņģa dziedzera un resnās zarnas audzēja gadījumos. Uzmanību! Saskaņojiet ar savu ārstu, vai varat šo līdzekli kombinēt ar onkologu noteikto terapiju.

Dažkārt jaunās lapiņas tautas medicīnā izmanto arī kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu ārstēšanā, zarnu trakta asiņošanas apturēšanā. Izmanto ādas iekaisumu un apdegumu, smaganu asiņošanas, deguna asiņošanas gadījumā, mutes dobuma un kakla skalošanai.

Baltkrievu tautas medicīna iesaka spurdzes lietot ādas slimību ārstēšanai. Tās var izmantot pušumu ārstēšanai un lietot iekšķīgi pret caureju un vēdera pūšanos.

Mednieki un mežstrādnieki gumijas zābakos izsutušās kājas tina alkšņu lapās. Reimatisma un locītavu sāpju ārstēšanai lietoja lapu kompreses.

Uzskata, ka koka sulai piemīt maģiskas spējas. Ar to senāk ārstēja augoņus, dažādas ādas slimības, dziedēja brūces.

Receptes

Ātrais augļkopu novārījums

Sauju čiekuriņu pavāra puslitrā ūdens aptuveni piecas minūtes, atdzesē un dzer pa glāzei trīs reizes dienā. Efektīvs līdzeklis pret caureju.

Augļkopu novārījums

10 g sasmalcinātu augļkopu aplej ar glāzi karsta ūdens un vāra ūdens peldē 30 minūtes, izkāš un pievieno ūdeni līdz sākotnējam daudzumam. Lieto pa 2 ēdamkarotēm 3–4 reizes dienā pirms ēšanas.

Augļkopu uzlējums

Divām ēdamkarotēm  augļkopu pārlej vienu glāzi verdoša ūdens. Nostādina slēgtā traukā (vai termosā) 2–3 stundas, izkāš. Lieto pa ceturtdaļglāzei 3–4 reizes dienā pirms ēšanas.

Lapu novārījums

Lai pagatavotu novārījumu, ņem 10–15gramu sasmalcinātu sausu lapu, ko aplej ar 300 ml vāroša ūdens. 15 minūtes vāra uz mazas uguns, tad atdzesē, nokāš un lieto pa 1/3 glāzes 3 reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.

Lapu tinktūra

Tinktūru pagatavo no 50 gramiem jauno, lipīgo lapiņu, kas sajauktas ar 30 gramiem tikko no sīkiem zariem noņemtas mizas, ko aplej ar 700 mililitriem degvīna un divas nedēļas tur siltā vietā. Tad nokāš un lieto pa tējkarotei 3–5 reizes dienā pēc ēšanas, neko neuzēdot un neuzdzerot.

Spurdžu tinktūra

Vienu tējkaroti spurdžu aplej ar 100 g degvīna, aizkorķē un ļauj divas nedēļas nostāvēties; lieto pa 15 – 20 pilieniem 3 reizes dienā pret caureju.

Spurdžu novārījums

Pusglāzi spurdžu pārlej ar litru ūdens un lēni karsē ūdens peldē 15 minūtes, neļaujot uzvārīties. Atdzesē un nokāš. Ar šo novārījumu norīvē problemātiskās vietas uz ādas pie dažādas izcelsmes niezes, atopiskā un alerģiskā dermatīta.

Mizas novārījums

Pret reimatismu, iekaisušām acīm, vārīgām smaganām, kakla sāpēm (ņem vienu ēdamkaroti sasmalcinātas mizas, pārlej ar divām glāzēm ūdens. Ļauj stundu mirkt. Tad liek vārīties un uz lēnas uguns vāra vēl 10 minūtes, uzliek vāku un ļauj pusstundu ievilkties. Mutes un kakla skalošanai izmanto neatšķaidītu, iekaisušu acu skalošanai – uz pusēm atšķaidītu ar ūdeni

Kāju vannām

Jaunas lapas izmanto vannām, ja kājas svīst vai ir nogurušas. Sauju lapu pārlej ar diviem litriem verdoša ūdens, uzvāra un ļauj 15 minūtes ievilkties. Atšķaida ar aukstu ūdeni gandrīz līdz istabas temperatūrai.

Saberztas jaunās lapas

Svaigas lapiņas saberž un pieliek pie pirkststarpu izsutumiem.

Alkšņu lapu suteņi

Izmanto dažādu ādas un kaulu kaišu gadījumos. Piebrauka ar lapām pilnu kublu, uzgāž tām virsū nedaudz verdoša ūdens un uzliek vāku, lai lapas labi sakarstu. Tad slimais iegremdējas lapās līdz jostasvietai vai kaklam un apņem sev apkārt bieza auguma gabalu (lai lapas tik ātri neatdzistu). Šādā vannā sēž no pusstundas līdz stundai.

Lapu pelde

Izmanto saaukstēšanās gadījumos sviedrēšanas nolūkos. Slimo noguldina uz lapu kārtas, apkārt un virsū uzliek biezu lapu kārtu. Pārsedz ar biezu segu. Pēc kāda laika sākas svīšana.

Maģiskās spējas

Ezoteriķi alksni uzskata par enerģijas vampīru, bet šo īpašību var izmantot savā labā. Ja cilvēks ieslīdzis negatīvismā, kļuvis nervozs un negatīvās emocijas jau draud iet pāri malām, ieteicams aiziet uz alksnāju un pastāvēt zem šiem kokiem, glaudot alkšņa mizu ar rūpēm un mīlestību, varbūt pat apskaujot koku un atļaujot viņam paņemt visu negatīvo.

Tautas ticējumi par alkšņiem

Pestītāja krusts esot bijis taisīts no alkšņa, tādēļ tajā mēnesī (aprīlī), kad Pestītājs krustā sists, alksnim tekot asinis.

Nekad māju nepušķo ar alkšņa zariem.

Ja jaunai mājai liek stūrī alkšņa ķīli, māja sabruks.

Ar mellmižu lapām tie piena spaiņus sutina, tad ir labs piens un nevelkas.

Anda Leiškalne
Lasi arī Pubmed: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/24969264