Podagras gārsa (Aegopodium podagraria L.)

Senās zāles – podagras gārsa

Izdzīvot līdz pirmajai gārsai – šis teiciens kādreiz bija aktuāls ne vien senajā Krievijā, bet, domājams, daudzās zemēs. Vērtīgais savvaļas pārtikas augs glābis daudzus cilvēkus visā Eiropā no bada, sevišķi karu laikos.

Lai gan pat auga nosaukumā (Aegopodium podagraria L.) ir minēta slimība podagra un viduslaikos tā audzēta kā ārstniecības augs, mūsdienu farmakopejās to neiekļauj – neesot pietiekami ārstnieciska.

Tomēr tautas medicīnā joprojām to plaši lieto, un atdzimst arī šī visnotaļ vērtīgā auga izmantošana pārtikā. Iespējams, gārsa varētu atgriezties oficiāli atzīto ārstniecības augu sarakstā: tajā atrastas vielas poliacetilēna savienojumi, kas darbojas kā dabiski fungicīdi – aptur sēnīšu augšanu un vielas falkarinoli, kas kavē audzēju attīstību. Savukārt Krievijas un Ukrainas zinātnieki atzīst, ka gārsa varētu būt perspektīvs augs, kas mazina pretvēža preparātu toksisko iedarbību uz organismu.

No antīkiem laikiem

Auga latīniskais nosaukums cēlies no grieķu vārdiem aegos – kaza un podion – kājiņa. Ja labi ieskatās, tad gārsas ziedlapiņas atgādina mazus kazu pēdu nospiedumus. Savukārt sugas epitets podagraria skaidri norāda uz podagras ārstēšanu.

Gārsu lapas izmanto kopš antīkiem laikiem, cauri visiem viduslaikiem. Vidusjūras krastā gārsa izmantota kā agrākie pavasara dārzeņi. Arī Apvienotajā Karalistē tās var sākt vākt pat no februāra. Tad, kad gārsa sāk ziedēt, tai garša kļūst asāka un var mīkstināt vēdera izeju, bet lielos daudzumos darboties kā caurejas zāles. Ja gārsai neļauj izziedēt, tad to kā ēdamu augu var izmantot ilgāk.

Lielbritānijā un Ziemeļeiropā gārsu ieveda romiešu mūki kā pārtikas augu. Joprojām ap klosteru drupām izrakumos atrodami izmantoti gārsu apliekamie un tās kā labs ārstniecības augs ir aprakstītas arī klosteru rakstos.

Ko lieto? Kā sagatavo?

Ārstnieciskiem nolūkiem izmanto gan svaigas, gan kaltētas lapas. Tās plānā kārtā kaltē vispirms ēnainā, labi vēdināmā telpā, beigās var likt kaltē, ja temperatūra nepārsniedz +25…+30 °C.

Retāk lieto saknes. Tās izrok pēc ziedēšanas perioda beigām, nomazgā aukstā ūdenī un kaltē ēnainā vietā. Lapas uzglabā slēgtā stikla, saknes – koka traukā. Dziednieciskās īpašības droga saglabā 1 – 2 gadus.

Tautas medicīnā dažkārt lieto arī gārsas sēklas, taču Tautas Veselības Avīzē šīs receptes nepopularizēsim, jo ir pārāk liels risks ievākt gārsas indīgo līdzinieku sēklas.

Pārtikā gārsas jaunās lapiņas un dzinumus lieto gan svaigus, gan žāvētus un maltus, gan dažādos ēdienos.

Ko satur un kā iedarbojas?

Gārsas bagātīgi satur C vitamīnu, kāliju un magniju. Tā satur daudz hlorofila, piesātinātās un nepiesātinātās taukskābes – palmitīnskābi, stearīnskābi un citas. Tā satur arī organiskās skābes – citronskābi, ābolskābi, hlorogēnskābi un kafijskābi. Ziedkopās ir cukuri – glikoze un fruktoze. Augs satur flavonoīdus kaempferolu, kvercetīnu, arī holīnu, ēteriskās eļļas.

Gārsā, sevišķi jaunajos dzinumos, ir daudz pektīna – maigas šķiedrvielas, kas veicina zarnu darbību un kavē holesterīna un kaitīgo vielu atpakaļuzsūkšanos zarnu traktā. Pektīnu saturošus produktus dietologi iesaka holesterīna līmeņa mazināšanai un pret aptaukošanos, kā arī vēža profilaksei.

Gārsai ir pretiekaisuma un sāpes noņemošas īpašības, tāpēc to ar labiem panākumiem lieto locītavu un muskuļu sāpju remdēšanai, gan vannās, gan apliekamajos gan iekšķīgi, arī kā antikoagulantu, kas mazina trombu veidošanos. Savukārt bagātīgais kālija un magnija sastāvs palīdz skalot organismu un atbrīvoties no sāļiem, kas saasina podagru. Kālija sāļi rada urīndzenošu efektu, bet pretiekaisuma vielas dziedē urīnpūšļa vainas.

Gārsas žultsdzenošās īpašības veicina aknu attīrīšanos un labāku gremošanas sistēmas darbību.

Gārsa satur dabiskos fungicīdus – poliacetilēna sasvienojumus un falkarinolu, vielu, kas kavē vēža attīstību. Ikdienā nedaudz pievienojot gārsu ēdienam, tā var izrādīties laba profilakse pret onkoloģiskajām slimībām.

Gārsai piemīt arī sedatīvas jeb nomierinošas īpašības, un tāpēc gārsa palīdz mazināt neirozes un migrēnu, palīdz pret sliktu miegu un var mazināt depresiju.

Bagātīgais olbaltumvielu saturs ceļ gārsas uzturvērtību.

Uzmanību – indīgie līdzinieki!

Ir ļoti labi jāatpazīst gārsa, lai to izmantotu pārtikā un ārstēšanai. Liela daļa cilvēku neatšķir gārsu no pārējiem čemurziežu dzimtas augiem. Diemžēl arī uz internetu šajā ziņā pilnīgi paļauties nevar – pat samērā nopietnās interneta vietnēs uz gārsas latīnisko nosaukumu parādās arī citas un ļoti indīgas augu sugas. Starp tiem indīgais velnarutks, (Cicuta virosa L.), suņpētersīlis (Aethusa cynapium L.) un plankumainais suņstobrs (Conium maculatum L.)

Šīm indīgajām sugām stublāji ir resnāki, zaraināki un augstāki. Velnarutka sakne saldi smaržo pēc selerijas, no citiem čemurziežiem nekļūdīgi atšķirams pēc neregulāri zarainā stublāja un, jo īpaši, ar šķērssienām dalītā resnā un dobā sakneņa.

Suņstobram ir nepatīkama peļu smaka, un tas atšķirams pēc kailā, sarkanīgi plankumainā stublāja, savukārt suņpētersīļa lapām ir ķiploka aromāts, un no citiem čemurziežiem tas viegli atšķirams pēc trīsstūraina apveida, vairākkārt plūksnainām lapām un trīs lielām, vienpusējām vīkaliņa lapām čemuriņa ārmalā.

Gārsa kā nezāle

Gārsa ir nepatīkama nezāle, ja nezina, kā to apkarot. Tās sakneņi stiepjas pat 40 centimetru dziļi augsnē un ataug pēc ravēšanas. Tomēr gārsa iznīkst, ja tai atņem gaismu, pārsedzot dobes ar melno plēvi vai kartonu. Arī kartupeļu vai tulpju stādījumos, kurus regulāri rušina vai vairākas reizes gadā pārrok, gārsa iznīkst. Saulainos zālienos, kurus regulāri pļauj, gārsa nespēj konkurēt ar citiem augiem. Ēnā un mitrumā gan tā izkonkurē citus zālāja augus un jūtas lieliski. Tā labprāt ieaug krūmos un daudzgadīgu puķu ceros. Lai gārsa neataugtu komposta kaudzēs, tai nedrīkst dot gaismu. Izravētos gārsu sakneņus var salikt melnos maisos un aizsiet – gada laikā tā satrūdēs.

Lopbarībā

Eksperimentos ar trušiem gārsa uzrādījusi ļoti augstu barības vērtību, taču raksturīgās smaržas dēļ lopi to ēd vien nelielos daudzumos. Vislabprātāk to ēd aitas, bet sakapātām vai applaucētām gārsām labprāt mielojas arī cūkas. Gārsa noder arī skābbarības sagatavošanai.

Noganīta gārsa ataug slikti.

Gārsa zied apmēram mēnesi, un šajā laikā tā ir ļoti labs nektāraugs.

Gārsa pārtikā

Neraugoties uz necilo izskatu un nezāles statusu, no gārsas var gatavot daudzus veselīgus, vērtīgus un gardus ēdienus.

Ne velti mūks vientuļnieks Serafims Sarovskis pavadīja trīs gadus lūgšanās un pārtiekot tikai no gārsas.

Savukārt vēl Otrā pasaules kara laikā Maskavas sabiedriskās ēdināšanas darbinieki pavasarī devās vākt gārsu, lai galvaspilsētas ēdnīcās pagatavotu viru.

Gārsa nav īpaši prasīga pret augšanas apstākļiem, un ēnā augušās lapas ir sulīgākas un vērtīgākas nekā saulainā vietā plūktās. Tajās ir vairāk hlorofila un atbilstoši arī magnija un antioksidantu.

Gārsas pēc smaržas nedaudz līdzinās pētersīļu aromātam ar sveķainu mango noti un tā var padarīt interesantākus ikdienas ēdienus. Senāk, kad uz tirgu veda dārzeņus un zaļumus, tos pārsedza ar gārsām, lai tie tik ātri nesavīstu. Gārsa šādā veidā nedaudz padalījās arī ar savu aromātu, piešķirot sava veida pikantumu un šarmu.

Piemērotākas ēšanai ir gārsas jaunās lapiņas. Pēc noziedēšanas gan gārsas garša kļūst stiprāka, gan arī augs šķiedraināks. Tomēr, ja neļauj gārsai izziedēt, to var pārtikā lietot visu gadu. Ziemai to var sasaldēt, marinēt, gatavot no lapām pulverus, ko kā garšvielu pievienot ēdieniem.

Receptes:

Novārījums

Divas ēdamkarotes gārsas lapu pārlej ar glāzi ūdens un 15 minūtes karsē ūdens peldē, tad 45 minūtes ļauj ievilkties. Nokāš, pievieno karstu ūdeni līdz sākotnējam apjomam un dienas laikā dzer nelielām porcijām reimatisma, podagras, nieru un urīnpūšļa saslimšanu gadījumos, kā arī pie ādas sēnīšu slimībām.

Gārsas uzlējums

Trīs tējkarotes sasmalcinātu žāvētu lapu pārlej ar divām glāzēm verdoša ūdens un termosā nostādina divas stundas. Lieto pa pusglāzei četras reizes dienā 30 minūtes pirms ēšanas. Ārstēšanas kurss no viena līdz trīs mēnešiem.

 Gārsu jauno dzinumu un lapu sula

Pavasarī lapu sulu lieto kā vitamīnu avotu, garšai pievienojot nedaudz medus.

Samaļ vai smalkā putriņā sablendē gārsas, pievieno vārītu atdzesētu ūdeni attiecībās 1:1, kārtīgi samaisa un izspiež sulu caur marli. Lieto pa divām ēdamkarotēm trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Pavasara organisma attīrīšanas un stiprināšanas kurss – divas nedēļas. Šādi pagatavotu sulu uzglabā ledusskapī ne ilgāk kā trīs diennaktis.

Sula ilgākai glabāšanai

Lai gārsu sulu varētu glabāt ilgāk, tai pievieno vai nu etilspirtu, vai degvīnu tā, lai spirta koncentrācija būtu 20 % no kopējā tilpuma. Tātad, ja izmanto degvīnu, jauc attiecībās 1:1. Šo sulu drīkst turēt istabas temperatūrā, bet noteikti tumsā.

Lapas pret urīnpūšļa iekaisumu

Urīnpūšļa iekaisuma gadījumā katru dienu iekļauj ēdienkartē svaigas gārsas lapas, un drīz vien nepatīkamās sajūtas un sāpes pazudīs.

Apliekamie locītavu sāpēm un iekaisumiem

Svaigas lapas liek pie sāpošām vietām, mazinās sāpes un iekaisums. Palīdzēs pie eksudatīvās diatēzes, podagras, reimatisma un citiem iekaisuma procesiem.

Sasmalcinātas lapas brūcēm

Svaigas sasmalcinātas lapas apliekamo veidā ir sens līdzeklis iekaisumu un brūču dziedēšanai.

Vannas iekaisušām locītavām

No gārsu saknēm gatavo vannas, kas palīdz poliartrīta gadījumā. Šim nolūkam sasmalcina 40 g drogas, aplej ar vienu litru verdoša ūdens un vāra 10 minūtes. Pusstundu nostādina un pievieno vannai. Šāda pelde ieteicama pirms naktsmiera un kursa veidā – 5 – 7 procedūras.

Inhalācijas pret klepu

Lai mazinātu kakla sāpes un sausu klepu, pavāra katliņā gārsu lakstus un paelpo tvaikus.

Novārījums mutes skalošanai

Divas ēdamkarotes lapu pārlej ar divām glāzēm verdoša ūdens, ļauj ievilkties. Skalo kaklu. Palīdz pret stomatītu, stiprina smaganas, novērš nepatīkamu aromātu no mutes un mazina kakla infekcijas, arī angīnu.

Skaistumkopšanai

Mājas kosmetoloģijā svaiga, sasmalcināta gārsa izmantojama sejas maskai, arī pret pinnēm, kaltēta – arī roku vannām un matu skalošanai.

Svaiga sula ierīvēšanai

Izspiež no gārsas sulu un ierīvē ar to sāpošās vietas katru dienu vienu nedēļu.

Var arī ar rokām samurcīt svaigas nomazgātas gārsas lapas un pēc tam piesaitēt iekaisušai vai sāpīgai vietai kā kompresi uz dažām stundām. Ziemā ar verdošu ūdeni atmiekšķē kaltētas lapas un izmanto kā siltu kompresi uz divām trim stundām.

Pret kāju sēnītēm

Trešdaļu burkas piepilda ar gārsas saknēm un lapām, piepilda trauku ar degvīnu un atstāj tumšā vietā ievilkties divas nedēļas.

Katru dienu nedaudz šī uzlējuma atšķaida uz pusēm ar ūdeni un iesmērē sēnītes skartās vietas. Tā ārstējas, līdz sēnīte pilnībā izzūd.

PĀRTIKĀ

Pirms ziedēšanas svaigas jaunās lapas izmanto uzturā. No tām gatavo salātus, pievieno zupām un gaļas ēdieniem.

Parasti tās 1 – 2 minūtes gārsas blanšē karstā ūdenī, kātus nomizo. Var lietot arī vārītas lapas, pasniegt ar sviestu un ceptiem sīpoliem.

Uzglabāšanai gārsu saldē, sāla vai skābē tāpat kā kāpostus, bet kātiņus – marinē. Lapas var sažāvēt, saberzt pulverī un vēlāk pievienot ēdieniem kā garšaugu.

Vārīta gārsa

Gārsas jaunās lapas vāra un pasniedz ar sviestu un ceptiem sīpoliem.

Gārsas un skābeņu salāti

Sajauc sakapātas gārsu lapas, augu eļļu, aso tomātu mērci, sāli, skābenes, etiķi, vārītus sagrieztus kartupeļus un vārītus burkānus. Pirms lietošanas svaigā veidā lapas blanšē karstā ūdenī 1 – 2 min. No kātiem pirms lietošanas noņem miziņu.

Gārsas salāti ar mārrutkiem

600 g gārsu jauno lapu pārlej ar verdošu ūdeni un nostādina 10 minūtes. Pievieno 100 gramus rīvētu mārrutku, 80 gramu skābā krējuma un sāli pēc garšas.

Pavasara zālīšu pesto

Sarīvē 100 gramus jebkura cietā vai puscietā siera. Salasa sauju jauno gārsu lapiņu, sauju jauno nātrīšu, sietā applaucē ar verdošu ūdeni, pievieno  piecas vēl mazas un maigas pieneņu lapiņas, septiņus plaukstošus upeņu pumpurus, divas daiviņas ķiploku, divas ēdamkarotes augu eļļas. Sāli un piparus pievieno pēc garšas. Visu smalki sablendē. Var ziest uz maizes, pievienot zupai vai ēst kā aizdaru pie kartupeļiem vai makaroniem.

Zaļā gārsu omlete

Sagriež krietnu sīpolu un liek uz pannas cepties eļļā vai sviestā. Pievieno riekšavu nomazgātu plaukstošu gārsas lapiņu. Apcep trīs minūtes. Trīs olas sakuļ ar trīs ēdamkarotēm piena vai ūdens un sāli. Iemaisa saceptajās gārsās.

Gārsas salāti ar gurķiem un ķiplokiem

Jaunās, tikko plaukstošās lapiņas nomazgā, applaucē ar verdošu ūdeni, sakapā, pievieno smalki sagrieztu gurķi, majonēzi un sakapātus ķiplokus.

Gārsu – auzu zupa

Auzu pārslas vāra, ūdenim pievienojot nedaudz augu eļļu. Pievieno jaunās gārsu lapas un sāli, vāra līdz pilnai gatavībai. Pasniedz ar sviestu un diļļu zaļumiem.

Gārsu – svaigo gurķu zupa

Gārsu lapas un zaļos sīpolu lociņus sasmalcina un vāra. Pievieno sviestu, sāli svaigus gurķus, kartupeļus un vāra līdz pilnīgai gatavībai. Pievieno skābu krējumu ar miltiem un uzvāra. Zupu pasniedz, pārkaisītu ar zaļumiem.

Gārsu – sēņu zupa

Divos litros ūdens vāra sagrieztus kartupeļus, pievieno sēnes, sāli un turpina vārīt. Tad pievieno sakapātas gārsu lapas un sviestu.

Pavasara zaļumu zupa

Verdošā gaļas buljonā liek vārīties burkānus, kartupeļus, smalki sakapātas jaunās gārsu lapiņas, skābenes un pirms tam applaucētas nātres. Vāra 15 – 20 minūtes. Pa to laiku uz rupjās rīves sarīvē burkānus, sagriež sīpolus, apcep taukos un pievieno zupai. Vāra vēl 5 minūtes. Pasniedz ar sakapātu olu un krējumu

Gārsas kotletes

Gaļasmašīnā samaļ puskilogramu jauno gārsas lapiņu ar 200 gramiem vārītu kartupeļu un 200 gramiem baltmaizes. Pievieno divas jēlas olas, smalki sakapātus selerijas un pētersīļu zaļumus, pēc garšas – sāli un piparus. Kotletes apvārta rīvmaizē vai miltos un cep gatavas sviestā.

Gārsu sautējums

600 gramu gārsas lapu vāra kopā ar sagrieztiem burkāniem, pievieno kabaču gabaliņus. Turpina vārīt. Tad sablendē un samaisa ar apceptiem sīpoliem, sāli un sautē līdz masa sabiezē. Pēc garšas pievieno sinepes, etiķi, piparus. Pasniedz, pārkaisītu ar diļļu zaļumiem.

Gārsu biezenis

Pilnu katlu gārsu lapu pārlej ar verdošu ūdeni un vāra. Tad ūdeni nolej, pievieno sāli, sviestu un visu sablendē. Vēlreiz uzkarsē. Pasniedz ar sviestā apceptiem baltmaizes grauzdiņiem.

Gārsas ar grauzdiņiem

Sālsūdeni novāra kilogramu gārsu lapu, pievieno 100 gramus eļļas vai sviesta un pārkaisa ar eļļā apceptiem baltmaizes grauzdiņiem.

Gārsas un nātru ikri

Riekšavu jauno nātru un riekšavu gārsu lapu blanšē verdošā ūdeni divas minūtes. Pievieno sakapātu sīpolu un cep augu eļļā trīs minūtes. Pasniedz pie vārītiem kartupeļiem, gaļas un zivju ēdieniem vai ēd ar maizi. Sāli un piparus pievieno pēc garšas pirms ēšanas.

Gārsa ar sautētu gaļu

Sautētai gaļai krietnu riekšavu gārsu lapu pievieno trīs minūtes pirms gatavības.

Kartupeļi ar gārsu

Ceptiem kartupeļiem trīs minūtes pirms gatavības uz pannas piejauc sasmalcinātus gārsas zaļumus. Pasniedz ar skābu krējumu.

Gārsu sakņu veselības pulveris

Gārsas saknes izžāvē, samaļ. Ar aprēķinu, lai katram ēdājam tiktu pa tējkarotei šī veselības pulvera, pievieno pankūku mīklai vai pārkaisa brokastu putru. Var pievienot zupām, sacepumiem, gaļas sautējumiem un salātiem.

Sālīti gārsas ikri

500 gramus gārsu lapu nomazgājiet, smalki sakapājiet, lieciet emaljētā vai stikla traukā, pievienojiet ēdamkaroti sāls, samaisiet un cieši pieblietējiet. Uzlieciet vāciņu un nolieciet ledusskapī. Apmēram trešajā dienā gārsas ikri būs gatavi. Tos var ziest uz maizes un izmantot arī kā piedevu ēdieniem.

Gārsu pīrādziņi

Kilogramu gārsu lapu pārlej ar verdošu ūdeni un ļauj pastāvēt, līdz tās kļūst mīkstas. Tad jau mīksto gārsu smalki sakapājiet, pievienojiet masai trīs vārītas un sakapātas olas un divas glāzes vārītu rīsu. Pēc garšas pievienojiet sāli un piparus. Pildiet pīrādziņos un cepiet kā parasti.

Lasi arī Pubmed: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/27450405