Dziednieks arbūzs
„Lai ēdiens ir tavas zāles un
tavas zāles ir ēdiens,” šo sengrieķu ārsta Hipokrāta teicienu pilnā mērā var
attiecināt uz arbūzu. Ne velti šī augļa sēklas lika faraonu sarkofāgos un senie
ēģiptieši uz papirusiem aprakstīja tā dziednieciskās īpašības.
Arī mūsdienās arbūzs ir
lielisks līdzeklis veselības stiprināšanai un organisma attīrīšanai. Ēdamas ir
visas arbūza daļas – pat miza un sēkliņas. Dienvidos no arbūziem vāra nardeku
jeb arbūzu medu, iztvaicējot sulu līdz medus konsistencei.
Arbūzu mizas mēdz lietot
ceptas, sautētas vai biežāk marinētas. Savukārt no arbūzu sulas var raudzēt
vīnu.
Ūdens dzinējs
Arbūza sastāvā ir 92 procenti
ūdens. Arbūza mīkstumā ir no 5,5 līdz pat 13 % cukuru, pamatā – glikoze,
fruktoze un saharoze. Arbūza mīkstumā 0,68% pektīnu, daudz magnija un kālija,
arī vitamīni un antioksidanti. Neraugoties uz to, ka arbūzs ir ļoti salds, tajā
ir maz kaloriju – tikai 38 kilokalorijas 100 gramos.
Ārstniecības
drogu izmanto arbūza augļus – gan mizu, gan mīkstumu un arī sēklas. Arbūzam
piemīt spēcīgas urīndzenošas, žults dzenošas, iekaisumu un temperatūru
mazinošas īpašības. To lieto vēdera mīkstināšanai un kā vispār spēcinošu
līdzekli. Arbūzs normalizē vielmaiņu un veicina zarnu darbību.
Minerālvielas, ko satur
arbūzs, labvēlīgi iedarbojas gan uz sirds un asinsvadu sistēmu, gan gremošanas
orgāniem un darbojas urīndzenoši, neizsaucot nieru un urīnceļu kairinājumu.
Labs diētisks produkts pie hroniskiem un akūtiem aknu iekaisumiem zarnu darbību
normalizē, izvada holesterīnu, mazina aterosklerozi. Pie drudža labi remdē
slāpes. Regulē skābju bāzu līdzsvaru un lieto pret organisma skābināšanos.
Arbūzus nav vēlams lietot
čūlas slimību paasinājuma brīžos, kolītu gadījumos, ko pavada caureja. Diabēta
slimniekiem ieteicams konsultēties ar ārstu un jāievēro paredzamā diennakts
cukura deva.
Diemžēl arbūziem ir tendence
sevī uzkrāt nitrātus. Šāds ar slāpekļa mēslojumu pārmēslots arbūzs var izsaukt
nelabumu, galvassāpes, vemšanu, kuņģa sāpes un caureju. Mūsdienu ķimizētā
lauksaimniecībā audzēti arbūzi, jo īpaši to mizas, var saturēt dažādus
pesticīdus un izraisīt alerģijas.
Arī sēklas
Arbūza sēklas satur pat līdz
25% eļļas, linolskābes un palmitīnskābi. Visādā ziņā līdzīga mandeļu eļļai un
var to aizvietot. Sēklām ir pikants aromāts, tās var lietot, žāvētas grauzdētas
vai maltā veidā. Ķīnā un Vjetnamā arbūzu sēklas ēd, tāpat kā mandeles un kopā
ar citām sēklām, lieto ķīniešu jaungada svinībās. Ja arbūzu pievieno
kokteiļiem, to blendē ar visām sēklām.
Arbūzu sēklu eļļu iegūst ar
auksto spiešanas metodi no kaltētām arbūza sēklām. Kosmētikā arbūza sēklu eļļu
(reizēm to sauc arī par kalahari eļļu) izmanto gan pieaugušo, gan bērnu un
zīdaiņu ādas kopšanā, krēmu un citu kosmētikas līdzekļu gatavošanā, kā arī
aromterapijā kā bāzes eļļu. Tā ir noturīga pret karsēšanu, neveido taukainu vai
lipīgu slāni uz ādas, viegli iesūcas un lieliski mīkstina, un baro.
Vēsture
Arbūza nosaukums cēlies no
persiešu valodas un, burtiski tulkojot, nozīmē ēzeļu gurķis. Tas cēlies no
savvaļas arbūza, kura dzimtene ir Āfrika Kalahari tuksnesis un savulaik bija
svarīgs ūdens avots bušmeņu ciltīm. Šo sulīgos, apmēram tenisa bumbiņas izmēra
un 200 gramu smagos strīpainos augļus labprāt ēd dzīvnieki – no ziloņa līdz pat
pelei.
Senajā Ēģiptē pazina un
kultivēja arbūzus jau 20. gadsimtā pirms mūsu ēras. Arbūzu sēkliņas ievietoja
faraonu kapenēs, un tās atrastas arī Tutanhamona sarkofāgā. Arbūzu mēdza
attēlot uz kapeņu sienām, un tas pieminēts daudzās uz senajiem papirusiem
rakstītajās medicīnas receptēs.
Arbūzs bija pazīstams arī
senajiem romiešiem – to savā dzejā minējis dzejnieks Vergīlijs. Senajā Romā to
ēda gan svaigu, gan sālītu, gan vārīja arbūzu medu. Ap desmito gadu simteni
arbūzus iepazina Ķīnā un katru gadu septembrī rīkoja arbūzu svētkus.
Arābi arbūzu pirmām kārtām
uzskatīja par ārstniecības augu un piedēvēja tam spēju attīrīt organismu un
izvadīt no ķermeņa slimības, ja pastāvīgu šo augli lietot pirms maltītes.
RRRRRRRRRRRRRR
Receptes:
Arbūzu atslodzes diēta
Dienā apēd 1,5 līdz pat 2,5
kg arbūza mīkstuma. Ēd vienmērīgi visas dienas garumā pa nelielam gabaliņam. Bez
arbūza šajās dienās neko citu uzturā nelieto. Dzer tikai vārītu ūdeni. Arbūzu
laikā nedēļā var iekārtot vienu vai divas šādas atslodzes dienas.
Arbūzu sagriež kubiņos. Fetas
sieru sagriež mazliet mazākos kubiņos. Uz šķīvja pamīšus kārto arbūzu un fetas
sieru. Visu pārslaka ar ēdamkaroti olīveļļas, rotā ar piparmētrām.
Arbūzu piens
Pagatavo no saberztām arbūzu
sēklām ūdeni (1:10). Garšai var pievienot augļu sīrupu vai cukuru.
Sejas skaistumam
Ja ir sausa sejas āda, uz sejas un kakla plānā kārtā uzklāj arbūza mīkstumu. Patur 15 minūtes. Masku nenomazgā ar ūdeni, bet tikai noslauka ar vates piciņu. Pēc tam seju iesmērē ar barojošu krēmu. Šī maska uzlabo sejas krāsu, āda kļūst maiga un gluda.
Arbūza mīkstuma masku iesaka arī psoriāzes un ekzēmas ārstēšanai.
Mizu novārījums
ir lielisks urīna dzenošs līdzeklis. Izmanto tīras, ekoloģiski audzētu arbūzu mizas.
Kaltētas arbūzu mizas tautas medicīnā iesaka pret nieru, urīnpūšļa iekaisumiem, nierakmeņiem. Ekoloģiski audzētam arbūzam nogriež plānu kārtiņu mizas ārējā, zaļi svītrainā slāņa, to cepeškrāsnī vai kaltē. Lieto trīs reizes dienā pa tējkarotei uzdzerot 50 gramus silta, vārīta ūdens, kurā izšķīdināta pustējkarote medus.
Arbūzu mizas uzlabo arī
mikroorganismu darbību resnajā zarnā. Tās lieto disbakteriožu ārstēšanā bērniem
un veciem cilvēkiem.
Sēklu novārījums
Tautas medicīnā, tāpat kā
ķirbju sēklas, arī arbūzu sēklas lieto, lai atbrīvotos no cērmēm. 100 g vaigu
arbūzu sēklu sasmalcina, aplej ar litru ūdens un 45 minūtes vāra uz lēnas
uguns. Nokāš, dzer trīs reizes dienā pa vienai krūzei.
1 kg arbūzu mizu, 1200 g
cukura, 1½ tējkarotes dzeramās sodas, 6 glāzes ūdens sodas atšķaidīšanai 3
glāzes ūdens sīrupam, vanilīna cukurs pēc garšas.
No biezām arbūzu mizām noņem
visu ēdamo daļu, nomizo plāno virsējo miziņu, pārējo sagriež nelielos 5–8 cm
garos gabalos, katrā gabalā iedur ar dakšiņu.
Vienā glāzē karsta ūdens
izšķīdina dzeramo sodu un samaisa ar 5 glāzēm auksta ūdens. Sagatavotos mizu
gabaliņus ieliek šajā šķīdumā, aiztaisa ar vāku un atstāj uz 4 stundām. Katlā
ieber 600 g cukura, aplej ar 3 glāzēm ūdens, novieto uz uguns, vāra 10–15
minūtes.
Pa to laiku no šķīduma izņem
arbūzu miziņas un vairākas reizes mazgā tekošā ūdenī, liek verdošā sīrupā un
vāra 15 minūtes, noņem no uguns un atstāj uz 12 stundām.
Pēc norādītā laika pieber vēl
600 g cukura un vāra 3 stundas. 2 minūtes pirms vārīšanas beigām pieber
vanilīnu (ja lieto vaniļu, to pieliek vārīšanas sākumā).
Nardiks jeb arbūzu medus
Arbūzu sulu ilgāk pavārot,
iegūst attiecīgās konsistences arbūzu medu, ko iespējams daudz ilgāk uzglabāt.
Šādā medū ir aptuveni 89% cukura.
Skābēti arbūzi
Skābēšanai izvēlas pašus
mazākos arbūzus, var arī negatavus. Tos saliek mucā, sadurstot katru ar koka
irbulīti vairākās vietās Veseliem arbūziem daudzās vietās caurdur mizu un liek
sālītā ūdenī (800 g sāls uz 10 l ūdens). Nostādina (sāla) 1 mēnesi. Nosedz ar
vāku un uzliek nelielu smagumu, lai arbūzi neuzpeldētu. Sālījumam arbūzi
jāpārsedz. Rūgst apmēram mēnesi.
FFFFFFFFFFFFFFFFFFFF
Fakti:
* Pasaulē audzē 1200 dažādas
arbūzu šķirnes. Arbūzi mēdz būt bez sēkliņām, kā arī dažādās krāsās – dzelteni,
rozā un sarkani.
Arbūzu mūsdienās audzē 96
pasaules valstīs.
* Pirmā arbūzu raža novākta
Ēģiptē pirms 5000 gadiem.
* Pavārgrāmatā arbūzs pirmo
reizi pieminēts 1776. gadā, piedāvājot gatavot marinētas arbūzu mizas.
* Ginesa Rekordu grāmatā
smagākais jebkad izaudzētais arbūzs reģistrēts 2005. gadā Arkanzasā. To izaudzēja
fermeris Loids Braits, un šis strīpainais milzenis svēra 121,93 kilogramus.
* Ķīnā un Japānā arbūzs ir
ļoti populārs ciemakukulis.
* Teksasas universitātes „A&M”
zinātnieki 2008. gada vasarā veica arbūzu pētījumu, kurā atklājās, ka arbūzi
var palielināt libido un mīlestības vēlmi cilvēkā. Izrādās, arbūzs satur tādas
pašas vielas kā viagra.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru