Alveja (Aloe vera un Aloe aborescens)

Brīnumainā dziedniece alveja

Daudzās mājās iecienīti istabas augi ir alvejas. Gan kokveida alvejas Aloe aborescens ar sīkākām lapām, gan Aloe vera ar lielām, gaļīgām lapām. Alvejas ir ne tikai dekoratīvas, bet arī apveltītas ar brīnumainām dziedinošām spējām.

Senie ēģiptieši sauca to par nemirstības augu, bet Maķedonijas Aleksandrs, dodoties savos karagājienos, lika apsargāt vietas, kur auga alvejas, lai viņa karaspēkam vienmēr būtu līdzeklis, ar ko dziedēt brūces.

Alveju dzimtene ir Āfrika. Kontinenta dienviddaļā, aiz Kalahari tuksneša, atrodas Karu plakankalne. Tās mālainā augsne ar dzelzi saturošo smilšu piejaukumu vasaras svelmē izžūst un kļūst cieta kā apdedzināts ķieģelis. Sarkanā tuksneša vidū šur tur redzami dīvaini koki – kokveida alvejas, kas bez ūdens spēj izturēt pat septiņus gadus, turpinot augt. Ja šo augu izrauj ar saknēm, mitrums no vecajām lapām pārceļo uz jaunajiem dzinumiem. Diemžēl alveja nav salizturīga – tā iet bojā, kad temperatūra noslīd līdz nullei.

Dzimtenē kokveida alvejas izaug līdz 20 metru augstas, ar dzeltenbrūniem, gredzenotiem tieviem stumbriem, kas izlocījušies it kā gaļīgo lapu smaguma dēļ. No pelēcīgo lapu rozetes vidus izaug ziedkopas kāts. Ķieģeļsarkani cauruļveida ziedi ir sakārtoti skarās, un to smarža var radīt galvassāpes. Lai gan alvejas lapas ir ļoti sulīgas un bez ērkšķiem, dzīvnieki tās neēd rūgtās garšas dēļ.

Jau vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu alveju audzēja Arābijas un Palestīnas dārzos, bet līdz mūsu dienām tā ir kļuvusi par populāru istabas augu. Botāniķis Kārlis Linnejs alvejai devis vārdu Aloe, kas arābu valodā nozīmē – rūgtā. Alveju ģintī ir 170 sugas, vairākas no tām lieto ārstniecībā, bet mūsdienās visplašāk plantācijās audzē īsto alveju Aloe vera.

Zāles no palodzes

Istabā alveja neizaug tik gara kā dzimtenē un parasti nezied, jo ziemā tai grūti nodrošināt miera periodu. Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā piemērotākos apstākļos alveja priecē apmeklētājus ar ziediem. Botāniskajā dārzā zina stāstīt, ka agrāk alveju lapas iepirkušas aptiekas zāļu pagatavošanai, taču pēdējos gados šāda pieprasījuma nav, jo ārvalstu ātraudzīgo alveju plantāciju produkcija izkonkurējusi vietējo. Gan aptiekās, gan bioloģisko preču veikalos iespējams iegādāties gan alveju sulu, gan želeju, taču pašu pagatavotā svaigā alvejā vērtīgo vielu būs vairāk. Ja ieskatīsieties rūpnieciski ražotās sulas etiķetē, ieraudzīsiet, ka tās saglabāšanos nodrošina pievienotā citronskābe, kālija sorbāts (E 202) un nātrija benzoāts (E 211).

Aktivizē ledusskapī

Ārstnieciskajiem nolūkiem griež labi attīstītas alvejas lapas, kas sasniegušas vismaz 18 centimetru garumu, savukārt galotnītes saudzē. Lapas nomazgā, nosusina, satin gaismu necaurlaidīgā papīrā tā, lai gali būtu vaļā, un liek ledusskapī uz divām nedēļām 4 – 8 grādu temperatūrā. Šajos skarbajos apstākļos alvejā jo īpaši paaugstinās biostimulējošo vielu koncentrācija, kas veicina atjaunošanās procesus. Ja augu divas nedēļas pirms lapu griešanas nebūs laistījuši, tas vēl papildus veicinās alvejas kaujas spējas.

Alvejas biogēno stimulatoru ieguvi un izmantošanu medicīnā uzsāka slavenais acu ķirurgs akadēmiķis Vladimirs Filatovs. Arī mūsdienu pētījumi apstiprina, ka aktivētā lapā palielinās tādu vielu koncentrācija, kas veicina organisma nespecifisko imunitāti.

Aktivēta alvejas sula palīdz dziedēt ne tikai acu slimības, bet arī kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, arī astmu. Ar emulsiju, kas gatavota no aktivētām alveju lapām, no rīcineļļas un eikaliptu eļļas, ārstē ādas bojājumus pēc staru terapijas, kā arī ekzēmas, psoriāzi, apdegumus.

. 

Rūgta un dziedējoša

Visu sugu alveju preparātiem ir rūgta garša; jau mazās devās lietoti, tie veicina kuņģa un zarnu darbību un stimulē žults izdalīšanos, lielākās devās lietota, var izraisīt caureju.

Ieteicams izmantot tikai alvejas lapas iekšpusi, nevis visu lapu, tad sulā būs mazāk sveķveida vielu, kas varētu izraisīt kuņģa vai ādas kairinājumu.

Alvejas preparāti veicina asiņu pieplūdumu iegurnim, tāpēc tos nedrīkst lietot grūtnieces.

Svaigai alveju sulai piemīt stipri izteikta baktericīdas, pretiekaisuma un brūču dzīšanu veicinoša iedarbība. Palīdz izvadīt radiācijas produktus, paaugstina imunitāti, satur bioloģiski stimulējošas vielas un veicina atveseļošanos.To ar labiem panākumiem lieto ārīgi – apdegumu, trofisku čūlu, abscesu un mastītu ārstēšanā. Ja gadās iegriezt pirkstā vai apdedzināties, var nogriezt gabaliņu alvejas lapas, šķērsām to pārgriezt un lapas iekšpusi pielikt brūcei. Parastās alvejas sulu izmanto kosmētikā, jo tā lieliski mīkstina un dezinficē ādu. Tautas medicīna iesaka alvejas sulas kompreses galvas ādai matu augšans veicināšanai, striju profilaksei

Kā audzēt

Alveja ir sukulents. Gaļīgās lapas labi piemērotas mitruma uzkrāšanai, bet iezilganā vaska apsarme pasargā alveju no ūdens iztvaikošanas, tāpēc alveja labi jūtas tuksneša apstākļos.

Vasarā alvejām patīk baudīt āra sauli, taču tās jāsargā no lietus. Ziemā alvejām patiks gaišas vēsas telpas – kādi 5–10 grādi un ļoti minimāla laistīšana. Alveja var iztikt arī bez ziemas miera perioda, taču tad tā neziedēs. Augsnei jābūt labi drenētai, lai tajā neuzkrātos lieks ūdens. Mēslo tikai vasarā, vienreiz mēnesī aplaistot ar vāju barības šķīdumu.

Pavairo veģetatīvi par spraudeņiem, izmantojot sānu atvasītes. Alveju kā jau sukulentu nedrīkst apsakņot traukā ar ūdeni, jo tad tā vienkārši sapūs. Par substrātu alvejas spraudeņu apsakņošanai var izmantot skalotu un izkarsētu granti maisījumā ar kūdru, un spraudeņi pirms tam pāris stundu jāapžāvē. Spraudeņu apsakņošanai visizdevīgākais laiks ir pavasaris.

Alvejas mēdz apsēst kaitēkļi – pūkainās bruņutis jeb vatutis. Lai tās iznīcinātu, bruņas noberž ar kociņu vai saru birstīti, bet pēc tam lapu nomazgā ar degvīnu vai 40% spirta šķīdumu.

Astoņas receptes alvejas sagatavošanai

Alveja ar medu

Alvejas lapas sagriež, sablendē vai samaļ gaļas mašīnā un sajauc ar medu. Lai maisījums uzglabātos un nerūgtu, tam vēlams pievienot spirtu, degvīnu vai konjaku – tā, lai spirta koncentrācija maisījumā būtu 18–20%. Dažreiz visam pievieno citronu. Lieto vienu ēdamkaroti vienu vai trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.

Alveja ar kakao

15 gramu aktivētas alvejas sulas, 100 gramu medus, 100 gramu kausēta nesālīta sviesta, 50 gramu kakao pulvera.

Pa vienai ēdamkarotei maisījuma iejauc glāzē karsta piena. Lieto divas līdz trīs reizes dienā

Iesnām

Iesnu gadījumā pilina katrā nāsī 5 – 6 pilienus alvejas sulas. Var arī 5 – 8 pilienus ik pēc 3 – 5 stundām.

Vielmaiņas uzlabošanai

40 gramus divas nedēļas ledusskapī aktivētas alvejas lapas sablendē, samaisa ar puslitru medus un 700 ml stipra sarkanvīna. Efekta pastiprināšanai var pievienot 2 – 3 gramus mumijo. Pēc piecu dienu nostādināšanas tumšā vēsā vietā lieto pa tējkarotei trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Ārstēšanās kurss: 2 – 3 mēneši, pēc pusgada var atkārtot.

Stiprinošs maisījums novārdzinātiem slimniekiem un bērniem

100g alvejas sulas, 500g maltu valriekstu, 300g medus. Ja vēlas, var pievienot 3 – 4 citronus. Lieto pa ēdamkarotei pirms ēšanas 1 – 3 reizes dienā.

Vīrietības uzlabošanai un potences traucējumu mazināšanai

1. Ar mežrozītēm

Ņem vienādās daļās alvejas sulu, sviestu (var aizstāt arī ar cūku vai zosu taukiem) un kafijas dzirnaviņās samaltus mežrozīšu paaugļus. Uzkarsē, bet neļauj uzvārīties. Pārlej stingri aizvākojamā traukā, glabā tumšā vēsā vietā, lieto ēdamkaroti uz glāzi karsta piena trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.

2. Ar sarkanvīnu un pētersīļiem

150ml alvejas sulas, 250g medus, 350ml sarkanvīna, 100g mežrozīšu paauglīšu pulvera, 30g pētersīļa sēklu (nedrīkst būt kodinātas). Nostādina 1 – 2 nedēļas, periodiski saskalinot, lieto pa ēdamkarotei 3 reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.

3. Ar valriekstiem un pastinakiem

Sajauc 100ml sulas, 500g sasmalcinātu valriekstu, 300g medus, 50 gr pastinaka sakņu pulverīša. Nostādina 2 – 3 nedēļas, tumsā vēsā vietā, lieto pa ēdamkarotei 3 reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.

Uzmanību! Nelietot grūtniecēm; ja ir hemoroidālas un dzemdes asiņošanas; ja ir akūtas kuņģa zarnu sistēmas, urīnpūšļa, aknu un žultspūšļa kaites.

Anda Leiškalne