Cēsu
pils dārzs: viduslaiku virtuve un medicīna
Kā
iespējams izaudzēt pārtiku bez minerālmēsliem, pesticīdiem, siltumnīcām, kā
saglabāt veselību bez mūsdienu medikamentu klāsta, kā kopt skaistumu bez
ķīmijas sasniegumiem? Atbildes sniedz dārzs, kas iekārtots blakus Cēsu
viduslaiku pilij. Tas ļauj pārcelties 500 gadu senā pagātnē un gūt veselīgas
atziņas mūsdienu cilvēkiem.
Protams, pirms 500
gadiem izaugušie gurķi, dilles un citi augi ir sen jau apēsti vai sadalījušies.
Tomēr dārznieces Līgas Eglītes aprūpētais dārzs, kurā aug ap 30 augu deviņās
augstajās dobēs, ir veidots kā vēstures restaurācija uz zinātnisku pētījumu
pamata.
Tas ir tik autentisks,
ka tūristi dārzu neuztver kā muzeja ekspozīciju, un Līga intervijas laikā ik pa
laikam ir spiesta pievērsties viesiem: “Don’t touch, please! Neaiztieciet ar
rokām, neplūciet, lūdzu!” Jo viss ir tik smaržīgs, tik garšīgs – ja ļaus vaļu,
drīz būs noplūkts un apēsts.
Atšifrēts
pēc ziedputekšņiem
Dārzs izveidots 2015.
gadā, bet tā aizsākums meklējams 2011. gadā, kad Cēsu pils piedalījās Eiropas
Pētniecības padomes finansētajā starptautiskajā projektā Krusta karu ekoloģija.
Projektā ne tikai
veikti arheoloģiskie izrakumi, bet arī ievākti grunts paraugi, kuros vēlāk
paleobotāniķi pētīja ziedputekšņus un sēklas. Pēc tiem var atšķirt sugas, bet
pēc radioaktīvā oglekļa satura diezgan konkrēti secināt, cik sen šie augi
ziedējuši.
Lai atšifrētu tieši pie
pils audzēto augu klāstu, grunts paraugi ņemti no aizsarggrāvja un vietas mežā,
apmēram trīs kilometrus no pils, pētīti arī citi vēstures avoti. Pētījumi notikuši
arī pārējā senās Livonijas teritorijā – Tallinā, Vīlandē, Tartu, Rīgā.
Līga Eglīte uzsver, ka
speciālistiem pirmais pārsteigums bijusi augu dažādība – šķietami tikai
mūsdienās pie mums nonākušie fenhelis, koriandrs, salvija, izops, timiāns un
gurķi pie Cēsu pils audzēti jau viduslaikos.
Nelielais dārziņš bijis
iekārtots kā virtuves dārzs – tajā kuploja garšaugi, populārākie ārstniecības
un saimniecībā izmantojamie augi. Bija arī augļudārzs – ābeles, jāņogas.
Pēc pētījuma
rezultātiem rekonstruēts pirms 500 gadiem pils dārzā audzēto sugu saraksts, un
dārzs iekārtots pēc iespējas autentiski – gan vecajā dārza vietā pils
priekšpagalmā, netālu no zirgu staļļiem, gan izvēloties mazpārveidotas šķirnes,
pēc iespējas līdzīgas tām, kuras audzēja viduslaikos un tam laikam
raksturīgajās augstajās dobēs, pēc iespējas izmantojot tā laika darbarīkus.
Viduslaiku
Brisele
Tagad Līgas koptais
dārzs domāts tūristu apskatei, bet senatnē tas kalpoja, lai nodrošinātu
Livonijas ordeņa mestram un viņa augstajiem viesiem izmeklētas, gardas un
veselīgas maltītes.
“Vienu brīdi ordenim
Cēsīs bija galvaspilsēta. Te atradās gan valsts kase, gan kanceleja – īsta
viduslaiku Brisele. Šeit bija labākā
apgāde, resursi. Viduslaikos Cēsu cietoksnis un pils bija dzīvesvieta desmitiem
un dažkārt pat simtiem cilvēku, kuriem katru dienu vairākas reizes jāpaēd,”
seno ainu uzbur dārzniece.
Tik mazs dārziņš šo ļaužu
pulku pabarot nespēja – pamatā pārtika nodevu veidā nāca no zemnieku laukiem –
rāceņi, pupas, zirņi, burkāni, rutki, kāposti. Arī eļļas augi kaņepes, magones,
idras (kāpostu dzimtas augs), linsēklas. Daži no šiem augiem, piemēram, rāceņi
un idras raduši vietu šajā dzīvajā ekspozīcijā, kaut gan viduslaikos pie pils
nav audzēti.
Ārstniecības augus audzēja
vai nu klosteru dārzos mūki vai aptieku dārzos farmaceiti un ārsti. Cēsīs
klostera gan nebija, bet ārstam pie mājas bija iekopts ārstniecības augu dārzs.
Zemnieku zāļu sievas ārstniecības augus vāca dabā. Pils virtuves dārzā audzēja
tikai populārākos tā laika ārstniecības augus, kā arī tos, kurus izmantoja ēdiena
un audumu krāsošanai.
Nātres
un koriandrs
Pārsteidzoši, ka dārza
vidū gozējas krāšņas nātres, kuras jau briedina sēklas. Viduslaikos tā bijusi
kultūrauga godā. Sēkliņas jaukuši ar medu, tās uzlabojušas asins sastāvu,
stiprinājušas vīrietību, no lapām gatavots raudzējums pret kaitēkļiem, bet
pavasarī jaunie dzinumi bija laba piedeva zupām un sautējumiem.
Blakus dobē ieraugāmi
divi pārsteigumi – šķietami dienvidnieciskais koriandrs un gurķi, kas vēsajā
Latvijas vasarā ražo ne sliktāk kā lecektīs un siltumnīcās audzētie. Nedaudz
tālāk – baziliks. Arī par šo siltumu mīlošo kultūraugu atrastas 500 gadu vecas
liecības. Dārzniece Līga gan stāsta, ka, visticamāk, baziliks audzēts podiņos
un vēsākās naktīs ienests telpās – pat gudri veidotās dobes to nespēj sasildīt.
Augstās
dobes
Nav nejauši, ka šajā
dārzā iekārtotas augstās dobes – tādas redzamas arī senās gravīrās, aprakstītas
dārzu vēsturei veltītā literatūrā. “Senais atkal nāk modē,” saka dārzniece.
Augsto dobju mode
atdzīvojās pēc tam, kad tādas iekopa Mišela Obama Baltā nama dārzā, protams, no
mūsdienīgākiem materiāliem. Nu jau iespējams iegādāties apmēram metru augstas
sētiņas šādām dobēm ar plakanu maliņu, lai ērti varētu atbalstīties.
Augstās dobes ļauj
nodarboties ar dārzkopību gan cilvēkiem, kam grūti noliekties, gan invalīdu
ratiņos sēdošajiem. Tā ir laba alternatīva lecektīm un siltumnīcām – veidotas
dabīgi sildošas. Vēlāk, kad dēļi vairs nebija tik liels deficīts un bija
pieejams stikls, augsto dobju vietu aizņēma lecektis, pēc tam tām piepulcējās
siltumnīcas un vēlāk arī plēvju mājas.
Līga arī savās mājās
iekārtojusi divas augstās dobes – vienu kā viduslaikos, bet otru – izmantojot
mūsdienīgus materiālus. Viduslaiku dobei apakšā likusi egļu zarus, mūsdienu –
ģeotekstilu. Izturīgajam audumam bija cauri ticis kurmis, bet egļu skujas
racējam nav patikušas – viņš metis senajai
dobei mieru.
Dobes stūros un malās
iedzīti egļu mietiņi, starp kuriem izpītas lazdu maikstis. Dobes pamatā var
likt dažādus materiālus, piemēram, zarus, mūsdienu variantā noderēs kartona
kastes, veci Tkrekli. Sildošo efektu senajai dobei nodrošina zirgu mēslu un
pakaiši no savulaik blakus izvietotajiem staļļiem. Tajās tika bērti virtuves
atkritumi – pārsvarā dārzeņu mizas.
Lai augsne neplūstu prom,
senajā dobē lika arī mālu un dīķa dūņas. Organiskās vielas trūdot izdala
siltumu un ir lielisks mēslojums – augi šajās dobēs ir lekni un veselīgi. Pat
no savvaļas nākušais baldriāns izaudzis daudz lielāks nekā jelkad redzēts pļavā.
Senie
gurķi
Interesanti
veidota ir gurķu dobe. Aizvējam blīvās rindās iesētas dilles un koriandrs. Gurķi
– Sikkimas varietātes gurķu šķirne (Cucumis
sativus Sikkimensis) izvēlēta pēc iespējas selekcijas mazietekmēta, tuva
tai, kāda audzēta pirms 500 gadiem.
Arī mums
pierastākā lauka gurķa Cucumis sativus šķirnes nākušas no Indijas ziemeļiem, bet par kultūraugiem kļuvušas jau
pirms 6000 gadu un selekcijas ietekmē mainījušās. Sikkimas gurķi savvaļā
atklāja sers Jozefs Hūkers Sikkimas Himalajos Indijā un Nepālā 1848. gadā.
“Ja nezinātu, domātu, ka Grīvas
gurķi,” teic dārzniece. “Šķirne izturīga, neraudāja par vēsām naktīm.” Sikkimas
gurķiem ir nedaudz lielākas lapas, bet nogatavojoties augļi iegūst sarkanbrūnu
nokrāsu un saplaisājušu miziņu – gluži kā senos botāniķu zīmējumos.
Augu
saderība un aizsardzība
Augu saderības princips
ievērots ne tikai ar dillēm un gurķiem, bet arī ar kāpostiem un salvijām,
burkāniem un sīpoliem. Tas palīdz bez mūsdienu augu aizsardzības līdzekļiem
apkarot un atbaidīt kaitēkļus.
Salvijas kā dobes
kaimiņienes kāpostus sargājot, bet nepietiekami. Toties, kad starp kāpostiem
izbārsta sagrieztus salviju lakstus, kaitēkļi divas nedēļas turas pa gabalu.
Tomēr, ja ar
sargājošajiem kaimiņiem nepietiek, viduslaiku dārzā izmantoja arī spēcīgākus
līdzekļus – raudzētas nātres vai raudzētus baldriānus. Ar ūdeni pārlej nātru
vai baldriānu lakstus un liek vairākas dienas norūgt.
“Nātres smird pēc
vircas, bet baldriānu raudzējums vēl briesmīgāk – pēc sprāgušiem kaķiem. Augus
vajadzības gadījumā apstrādājam vakarā, kad visi pils apmeklētāji ir prom. No
rīta vējš smaku ir izgaiņājis,” pieredzē dalās dārzniece. Pret kaitēkļiem šie
bioloģiskie līdzekļi ir diezgan efektīvi.
Vērmele
gremošanai, lupstājs vīrietībai
Iecienīts viduslaiku
ārstniecības augs ir vērmele – ar savām rūgtvielām veicina gremošanu. Populārs
iekaisumus mazinošs, organismu attīrošs augs un arī garšviela ir izops. Tas
likts bagātīgi pie zupām arī ar mērķi mazināt karakalpu seksuālās tieksmes.
Turpat dārzā atrodami
augi, kas ne tikai uzlabojuši veselību, bet arī vairojuši vīrišķo varēšanu,
piemēram, lupstājs un nātres. Lupstājs ir laba garšviela liellopu un aitas gaļai,
arī zupās – labi noņem lopu piegaršu. Tomēr tas ir spēcīgs un lietojams ar
mēru.
Viduslaiku dārzā
audzēta arī rūta. Kaltētā veidā un nelielās devās lietota kā garšaugs, bet
svaigas ir indīgas. Rūta veicina vemšanu un iztīrīšanos. Šo augu nedrīkst
lietot grūtnieces, viduslaikos rūta izmantota kā abortatīvs augs.
Otrs abortatīvais augs
bijis dievkociņš. Mūsdienās gan tos nevajadzētu lietot grūtniecības
pārtraukšanai vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šo līdzekļu efektivitāte nav
prognozējama, otrkārt – tajos laikos augli
nodzina, grūtnieci saindējot gandrīz līdz nāvei un dažkārt arī ar traģiskām
sekām, un treškārt – šos līdzekļus kombinēja ar citiem, caureju un vemšanu
izraisošiem augiem.
Dievkociņu lietojuši
gan kā garšvielu, gan labu kaitēkļu atbaidītāju, uzskatīja, ka tas ar savu
smaržu var atvairīt infekcijas. Ar sakapātiem dievkociņa lakstiem kaisīja
grīdas ne tikai, lai aromatizētu telpas, bet arī pret blusām.
Arī dārzā dobēs
dievkociņš atbaida kaitēkļus – šī auga lakstus sakapā un izkaisa starp kāpostu,
sīpolu, burkānu un biešu vagām. Dievkociņu izmantoja arī vilnas krāsošanai
dzeltenā krāsā, kā garšvielu gaļai un maizei, kā arī kožu atbaidīšanai.
Viduslaikos iecienīts
augs bijusi gurķumētra. Tās dīgstu jaunās, vēl maigās lapiņas ir svaiga un
patīkama piedeva ēdienam, bet zilie ziedi ne tikai der ēdiena rotāšanai, bet
arī etiķa iekrāsošanai.
Viduslaiku dārzā
audzēts ne tikai timiāns, raudene, pūķgalve, mātere, piparmētras, kumelītes un
kliņģerītes, bet arī divšķautņu asinszāle. Tās ziedus pārlēja ar eļļu un trīs
nedēļas nostādināja saulainā vietā. Eļļa ieguva sarkanīgu nokrāsu un
dziednieciskas īpašības. To lietoja sasprēgājušu roku un kāju kopšanai, bet
kopā ar vasku un citām sastāvdaļām veidoja ziedes.
Viduslaiku dārzā
audzēti arī cigoriņi, bet tajos laikos ne surogātkafijas iegūšanai, bet kā
salāti. Iecienīts bijis arī fenhelis. “Daudzi tūristi, to ieraugot, prasa, kas
tā par milzu dilli,” smejas Līga, kura, aprūpējot dārzu, ne to vien dzirdējusi
un labprāt ievieš skaidrību.
----------------
Cēsu
viduslaiku dārza receptes ēšanai, skaistumam un veselībai
Ābolu
gardums
Sakapā dažas salvijas
lapas un nedaudz koriandra lakstu, sajauc ar medu. Šo smaržīgo maisījumu pārlej
šķēlītēs sagrieztiem āboliem un ļauj nedaudz ievilkties.
Roku
mazgājamais līdzeklis
Ņem dažas lapiņas salvijas un
piparmētras. Pārlej ar verdošu ūdeni. Ļauj ievilkties un atdzist. Sīki sakapā
citrona miziņu, sasmalcina krustnagliņas un pievieno uzlējumam. Pēc vēlēšanās
tajā var iemest rožu ziedlapiņas. Lej bļodā. Viduslaikos bija labais tonis
pirms smalka mielasta piedāvāt šādā ūdenī mazgāt rokas. Tādu lietoja arī pirms
un pēc gaļas ēšanas.
Šī roku skalojamā līdzekļa sastāvā
varēja būt arī timiāns, kumelītes, kardamons, apelsīna miziņas, lavandas,
kanēļa un rožu eļļa.
Eļļa
bārdas kopšanai
Šīs eļļas pagatavošanai izmantoja
olīvu eļļu, kas aromatizēta ar saberztiem dievkociņa vai timiāna lakstiem. Šo
eļļu iemasēja bārdā.
Pulveris
matu smaržai
Kaltētas smaržīgas rožu
ziedlapiņas, krustnagliņas, muskatriekstu, kalmes un ingveru saberž.
Sastāvdaļas variē pēc savām iespējām un gaumes. Smaržīgo pulveri iekaisa matos,
šķirot celiņus. Tad šādi sasmaržināto galvu apsēja
ar lakatu, jo citiem nebija jāredz, kas tur darīts, tikai jāsajūt jaukā smarža.
Šo
pašu maisījumu, sajauktu ar rožūdeni, izmantoja matu ķemmēšanai. Pamērcēja
ķemmi un iesmaržināja matus.
Ziede ādas mīkstināšanai
Pilnu
bļodiņu ar smaržīgām rožu ziedlapiņām pārlej ar eļļu vai tīriem cūku taukiem un
uz vairākām stundām ļauj ievilkties siltā vietā (uz plīts). Līdzīgi gatavo
kliņģerīšu ziedu izvilkumu. Tos nokāš caur tīru drāniņu, pievieno vasku, egļu
sveķus un asinszāļu izvilkumu eļļā. Silda, ik pa laikam izmaisot, kamēr sveķi
un vasks izkusis. Pilda trauciņos. Mīkstina un aizsargā ādu, ārstē pinnes un
sasprēgājumus, mazina grumbu veidošanos. Ziedi ar lielāku vaska saturu var
izmantot kā lūpu pomādi.
Anda
Leiškalne
Foto:
Māris Puķītis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru