Parastais ozols (Quercus robur)

Stiprais dziednieks ozols

Ozola dziednieciskās īpašības nebeidzas vien ar ozolmizu novārījumu. Oktobris ir īstais laiks, lai savāktu un sagatavotu ozolzīles gan gardai kafijai, gan neparastam pudiņam un veselībai.

Senie grieķi ozolu uzskatīja par visskaistāko svēto koku, no kā arī cēlies tā latīniskais nosaukums Quercus – skaistulis. Latvijā ozoli parādījušies pēc ledus laikmeta, pirms apmēram 7 – 9 tūkstošiem gadu. Baltu tautas ozolus turējušas lielā cieņā un uzskatīja par vīrišķā spēka, stipruma simbolu. Dižozoli visbiežāk aug uz āderu krustojumiem – enerģētiski spēcīgās vietās. Nav ziņu, vai tie īpaši šādās vietās stādīti, vai par to parūpējušies sīļi, ierokot zīļu krājumus āderu krustpunktos. Senie latviešu krīvi uzskatīja, ka domu pārraide vislabāk notiek pa āderēm, un tāpēc savus rituālus veica vai nu pie akmeņiem vai ozoliem, kas iezīmēja spēcīgus āderu krustpunktus.

Ne tikai mizas

Tautas medicīnā izmanto ozolu mizas, sēklas, lapas. Mizas ievāc agri pavasarī, sulu laikā no jauniem (ne vecākiem par 20 gadiem) kokiem, kas paredzēti nozāģēšanai vai zariem, kas ir apmēram desmit centimetru diametrā, jo jaunajās mizās ir vairāk miecvielu. Uzskata, ka, noņemot tikai nedaudz jaunās mizas, var aiziet bojā viss koks. Uz jaunās, gludās, nebojātās mizas, kas ir bez plaisām un izaugumiem, veido gredzenveida iegriezumus 30 centimetru attālumā citu no cita, tad pārgriež gareniski un noņem mizu. Mizu izklāj irdenā kārtā uz galda un kaltē labi vēdinātā telpā, zem nojumes, bēniņos, katru dienu apgrozot. Kaltēšanas laikā jāseko, lai miza nesamirktu, jo tad tā zaudē miecvielas un lietošanai vairs nav derīga. Izžuvušie mizas gabali no ārpuses ir spīdīgi, dažreiz gaiši brūni vai pelēki, gludi vai viegli sačokurojušies, bez plaisām. No iekšpuses – dzeltenīgi vai sarkanīgi brūni.

Lapas vāc, kad tās pilnīgi attīstījušās, bet vēl nav kļuvušas ādainas. Ozola zīles vāc pēc pirmajām salnām.

Vērtīgās vielas

Ozola miza satur miecvielas. Tās, izraisot olbaltumvielu koagulāciju, padara blīvu gļotādu virsmu, pasargā audu šūnas un jušanas nervu galus no kairinātāju iedarbības, lokāli sašaurina asinsvadus. Ozola mizām piemīt dezinficējošas un pretiekaisuma īpašības, bet flavonoīds kvercetīns darbojas kā spēcīgs antioksidants un sargā šūnu membrānas. Miecvielas ir nozīmīgas arī kā pretindes, jo veido nogulsnes ar alkoīdiem un smagajiem metāliem.

Ozolmizas izmanto ādu miecēšanai, ar tām ārstē apsaldējumus, ēdi un ādas slimības, lieto saindēšanās un caurejas gadījumā, jo ozolu mizu biogēni aktīvās vielas ir ar izteiktām savelkošām, dezinficējošām, pretiekaisuma un asiņošanu apturošām īpašībām. Ozolmizu miecvielas reaģē ar ādas un gļotādas olbaltumvielām, veidojot aizsargplēvīti, kas pasargā no kairinājuma, aizkavē iekaisuma procesu un mazina sāpes.

Lapas satur miecvielas. Ozola zīles bez miecvielām, olbaltumvielām satur arī cieti, cukuru un taukskābes. Ozola mizu un lapas izmanto mājsaimniecībā vilnas dzijas un audumu krāsošanai dažādos toņos atkarībā no kodinātāja.

Arī ēšanai

Krievijā veiktie arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu tur cepa maizi no ozolzīlēm, bet rudzus un kviešus vēl nepazina. Blokādes laikā Ļeņingradā Otrā pasaules kara gados izdotajā grāmatā botāniķi aicināja cilvēkus maizes vietā lietot ozolzīles un piedāvāja ēdienu receptes. Šajās receptēs, saprotams, nebija ieteikumu zīles vārīt pienā, bet gan sīvumu mazināt, mērcējot ūdenī.

Nebūtu pareizi uzskatīt, ka ozolzīles ir nabadzības un izmisuma pārtika. Gluži otrādi – prasmīgi gatavotas, tās var sniegt neparastākas garšas sajūtas un padarīt daudzveidīgāku ikdienas maltīti. Ne Anglijā, ne Francijā nabadzība nespiež, taču ozolzīļu miltus diezgan plaši lieto konditorejas izstrādājumos. Pievienojot ozolzīļu miltiem 15 procentu kviešu miltu, iespējams cept maizi.

RECEPTES

Pret caureju

Kā savelkošas darbības līdzekli caurejas gadījumā izmanto ozola mizu un lieto pa ēdamkarotei 3 – 4 reizes dienā pirms ēšanas. Ēdamkaroti mizu aplej ar glāzi vāroša ūdens, vāra uz lēnas uguns 15 minūtes, nostādina stundu, izkāš, papildina ar vārītu ūdeni līdz sākuma stāvoklim.

Kakla un mutes skalošanai

Tonsilītu, faringītu, laringītu, gingivītu, stomatītu, nepatīkamas smakas ārstēšanai iesaka mutes dobuma un rīkles skalošanai pēc ēšanas 6 – 8 reizes dienā lietot ozolu mizu novārījumu. Divas ēdamkarotes drogu aplej ar glāzi verdoša ūdens un slēgtā traukā vāra 30 minūtes. Atdzesē desmit minūtes, izkāš un pievieno vārītu ūdeni līdz sākuma stāvoklim.

Vannām

Ja ir atopiskais dermatīts (alerģiskā diatēze), ozolu novārījumu, ņemot 100 gramu sasmalcinātas mizas, aplej ar litru vāroša ūdens un vāra to 30 minūtes. Pēc izkāšanas novārījumu pievieno vannai. Lai saglabātu ārstniecisku efektu, ziepes lietot nedrīkst.

Pušumiem un čūlām

Trofisko čūlu, ādas un gļotādas bojājumu ārstēšanai iesaka koncentrētāku ozolu mizas novārījumu. Četras ēdamkarotes sasmalcinātas mizas aplej ar glāzi vāroša ūdens, vāra uz lēnas uguns 20 – 30 minūtes, izkāš, iegūtajam novārījumam pievieno vārītu ūdeni līdz litram un izmanto slimību skarto vietu skalošanai, apmazgāšanai, vannošanai, kompresēm.

Ziede pret izgulējumiem

Ozolu mizas pulveri, ar melnās papeles pumpuriem līdzīgās daļās vārot eļļā vai taukos (uz 1–2 ēdamkarotēm drogas 10 ēdamkarotes eļļas), gatavo ziedi, ko lieto izgulējumu ārstēšanai.

Lapu kompreses

Svaigu saberztu lapu kompreses tautas medicīna iesaka likt sastrutojumu, dažādu ādas iekaisumu, niezes gadījumā.

Pret svīšanu

·       Kāju un roku svīšanas mazināšanai tās vanno ozolu mizas novārījumā vai ieziež ar to rokas un izžāvē, neslaukoties dvielī.

·       2 – 3 tējkarotes sausas ozola mizas samaļ kafijas dzirnaviņās un ieber zeķēs. Pulveris un zeķes noteikti jāmaina katru dienu, līdz stāvoklis uzlabojas.

Tinte

Uz ozolu lapām reizēm izaug pangas – lieliem dzelteniem zirņiem līdzīgi izaugumi. Tie rodas, panglapsenītēm iedējot lapā oliņas. No ozolu pangām kādreiz izgatavoja tinti. Šim nolūkam pangas izžāvē un samaļ. Vārot ar vara vitriolu, pangas dod melnu krāsu – tinti, kas neizbalē gadsimtiem ilgi.

Pārtikā
Ozolu lapas lieto gurķu skābēšanai, lai tie būtu kraukšķīgi un stingri.

Ozolzīļu rūgtā kafija

Gatavām ozolzīlēm notīra miziņu, sagriež katru 3–4 gabaliņos un žāvē cepeškrāsnī. Tad ozolzīles apgrauzdē, raugoties, lai tās neapdegtu, bet kļūtu trauslas. Pēc tam ozolzīles maļ kafijas dzirnaviņās un lieto kā dabisko kafiju – vāra un dzer, pēc vēlēšanās, ar pienu vai krējumu un cukuru.

Ozolzīļu maigā kafija

Ja ozolzīles īpaši nesagatavo, kafija iznāk rūgti savelkoša, bet pēc apstrādes kafijai ir maiga, riekstaina garša. Zīlēs ir daudz miecvielu, kas rada nepatīkami savelkošo garšu. No miecvielām var atbrīvoties, arī ilgstoši zīles mērcējot, mainot ūdeni un vārot, tomēr šādā veidā ozolzīles zaudē citas vērtīgās vielas.

Ātrāks veids ir zīles novārīt pienā. Gatavām ozolzīlēm noloba miziņu, liek katlā, pārlej ar pienu un dažas stundas vāra uz lēnas liesmas. Šajā laikā zīlēs esošās miecvielas reaģē ar piena olbaltumvielām un veido nešķīstošus savienojumus, tādējādi atņemot savelkošo garšu. Tad zīles katru sagriež 4–5 gabaliņos un liek siltā (ap 60 grādiem) cepeškrāsnī žāvēties. Izžuvušās zīles pannā apgrauzdē, līdz tās kļūst gaiši brūnas, un samaļ. Zīļu pulveri vienai krūzītei ņem divreiz vairāk nekā dabisko kafiju, bet jārēķinās, ka zīles uzsūks daļu ūdens.

Ozolzīļu milti (blokādes recepte)

Zīlēm notīra miziņu, sagriež 4 – 5 daļās, pārlej ar ūdeni. Mērcē divas diennaktis, ik pēc astoņām stundām mainot ūdeni. Tad zīlēm pārlej divtik ūdens un liek vārīties. Tikko ūdens uzvārījies, ūdeni nolej, un zīles samaļ gaļasmašīnā. Iegūto masu plānā kārtā žāvē vispirms gaisā, tad cepeškrāsnī. Izžāvētu to samaļ kafijas dzirnaviņās. Rupjāko malumu var izmantot kā putraimus, smalkāko – plāceņiem. Mērcēšanu ūdenī var aizstāt ar zīļu vārīšanu pienā.

Ozolzīļu piena zupa

Zīļu putraimus ber verdošā ūdenī, maisot vāra, līdz mīksti, tad pielej pienu, pievieno cukuru, sāli pēc garšas. Pasniedzot zupas šķīvī liek sviesta gabaliņu.

Zīļu un ābolu pudiņš

80 gramu zīļu putraimu ber vārošā, nedaudz sāļā ūdenī un maisot vāra pusgatavus. Putraimiem nolej ūdeni, pārlej ar 120 gramiem piena un vāra gatavus. Tad putraimiem pievieno ar 30 gramu cukura saberztus divus olas dzeltenumus, smalki sagrieztus ābolus, sviestu, kārtīgi samaisa un liek cepeškrāsnī cepties. Pudiņu pasniedz karstu, pārlietu ar ievārījumu.

Anda Leiškalne